Depozīta likmes augstumos – vai lūzuma punkts jau sasniegts? 

Droši vien visi ir pamanījuši, ka depozītu likmes bankās jau kādu laiku ir līmeņos, ko mēs visi iespējams nedaudz esam piemirsuši vai šķietami pielāgojušies šai situācijai, bet jaunākā paaudze, kurai šajos grūtos laikos, cerams, ir ko uzkrāt, nekad nav redzējuši.

Jūlijā aprit gads, kopš Eiropas Centrālā banka (ECB) sāka neierasti drosmīgi un vēsturiski visātrākos tempos celt bāzes likmes, kas tagad nu jau ir 4% līmenī. Pēdējo reizi tādos augstumos tās bija tālajā 2008. gadā. Tā kā depozītu likmes iet roku rokā ar ECB bāzes procentlikmēm, komercbankas nevarēja nereaģēt. Tās nedaudz nogaidīja, vēloties pārliecināties, ka ECB uzņemtais temps un plāni nav tikai īstermiņa reakcija un nu ir gatavas maksāt saviem klientiem daudz “pieklājīgākus” procentus par naudas turēšanu kontos.

Atbilde uz jautājumu “kāpēc tā notiek?” gandrīz visiem ir skaidra un zināma – inflācijas atgriešanos nevarēja nepamanīt. Mums vajadzētu saprast, ka centrālām bankām inflācijas rādītāji ir galvenais faktors procentlikmju noteikšanā. Tas, ka šoreiz ilgtermiņa risinājumi inflācijas apkarošanā ir politiķu, nevis baņķieru rokās diemžēl ir sekundāri. Prakse un dzīves pieredze atļauj ar lielu varbūtību prognozēt, ka centrālās bankas nemainīs rīcību līdz kaut kas “nelūzīs” – ekonomika kopumā, nekustamā īpašuma cenas, finanšu tirgus. Jārēķinās, ka inflācijas (kā arī deflācijas) periodi ir parasti ilgstoši – tie ir vairāki gadi, biežāk pat gadu desmiti.