Baltijā var nopelnīt, ja pacenšas – investīciju iespējas un slēptie riski mūsu tirgū

Baltijas birža ir maza, garlaicīga un bez tehnoloģiju milžiem. Taču pagājušajā gadā tā apsteidza gan Eiropu, gan attīstības tirgus. Kas notiek Rīgas, Tallinas un Viļņas biržās, un vai latvietim tur ir, ko meklēt?

Padzirdot par investīcijām akcijās, pirmā asociācija, visticamāk, būs saistīta ar ASV lielajām, miljardiem vērtajām kompānijām. Daudzi dzirdējuši – ja 90. vai pat 2000. gados ieguldītu Apple pāris tūkstošu, tad šobrīd būtu miljoni.

Un tā tiešām ir: divi tūkstoši dolāru, kas iztērēti Apple akcijās 2000. gada nogalē, šodien būtu aptuveni divarpus miljonus dolāru vērti.

Retāk domas atnāk pie Baltijas. Un tam ir iemesls – tirgus ir mazs, un aizraujošu tehnoloģiju milžu te nav. Latvijas tirgus dažos periodos vispār izskatās pavisam drūms. Taču, ja paskatās uz skaitļiem, tad patiesībā nopelnīt var.

Trīs biržas

Nasdaq Baltic faktiski ir viens tirgus ar trim durvīm – Tallinā, Rīgā un Viļņā. Akcijas tirgo kopīgā sistēmā, un ikviens Baltijas investors var pirkt jebkurā no tām, visbiežāk neizejot no vienas lietotnes vai ibankas.

Šā gada augusta izskaņā visos trijos tirgos bija 68 uzņēmumi ar kopējo vērtību 11,85 miljardi eiro – mazāk nekā divi procenti no viena Apple. Sadalījums pa valstīm ir neglaimojošs Latvijai: Viļņas biržas 25 uzņēmumu kopējā vērtība ir 6,27 miljardi eiro, Tallinas 30 uzņēmumu – 4,96 miljardi, bet Rīgas 13 uzņēmumu tikai – 0,63 miljardi.

Pārrēķinot sanāk, ka no katriem divdesmit eiro, kas ieguldīti Baltijas biržā kotētos uzņēmumos, Latvijai pieder viens. Visa Rīgas biržas akciju vērtība ir 631 miljons eiro – mazāk nekā divas piektdaļas no viena vienīga lietuviešu enerģētikas uzņēmuma Ignitis, kas ir 1,61 miljardu vērts. Attiecībā pret Latvijas ekonomikas apjomu tas ir aptuveni pusotra procenta no iekšzemes kopprodukta. Finanšu ministrija ir izvirzījusi mērķi 2027. gadā sasniegt deviņus procentus.

Ir vēl viens veids, kā to izmērīt. Pasaulē ietekmīgākais indeksu veidotājs MSCI klasificē Latviju, Igauniju un Lietuvu kā robežtirgu – zemāko kategoriju. Blakus mums šajā sarakstā ir Bangladeša, Kenija, Pakistāna, Senegāla, Togo un Vjetnama. Latvija – eirozonas, Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts – starptautiskam investoram atrodas tajā pašā plauktā. Ne tāpēc, ka ekonomika būtu vāja, bet tāpēc, ka birža ir par mazu.

Lietuva ir Baltijas plašākais tirgus, un lielākā daļa tā vērtības ir valsts kontrolētos uzņēmumos. Viļņas biržu tur uz pleciem jau minētā enerģētikas grupa Ignitis ar 1,61 miljardu eiro. Tai seko Telia Lietuva ar 1,30 miljardiem un Artea Bankas ar 585 miljoniem.

Igaunijā uzņēmumu ir visvairāk – trīsdesmit. Lielākie ir holdings Infortar ar 1,16 miljardiem un banka LHV Group ar 1,09, tālāk būvnieks Merko Ehitus, prāmju kompānija Tallink un Tallinas osta.

Latvijas lielākais biržā kotētais uzņēmums ir patēriņa kredītu grupa Eleving Group ar 198 miljoniem eiro – Baltijas kopvērtējumā aptuveni astoņpadsmitā vieta pēc Tallinas ūdenssaimniecības un lietuviešu piena pārstrādātāja. Tālāk Indexo (96 milj.), DelfinGroup (69 milj.), degvielas tirgotājs Virši (66 milj.) un LAU Infra Grupa (55 milj.).

Vienā pozīcijā Latvija tomēr uzvar: alternatīvajā First North Nasadaq sarakstā, kas domāts mazākiem uzņēmumiem, piecas Latvijas kompānijas, tostarp Virši, Madara Cosmetics un Kalve Coffee, veido gandrīz trīs piektdaļas no visa segmenta. Latvija spēlē mazo uzņēmumu līgā, un tur tā ir pirmajā vietā.

Vai ir nauda?

Tomēr, neskatoties uz kopumā neglaimojošo bildi, nav tā, ka Latvijā izmanīgs investors nevarētu nopelnīt. 2025. gadā OMX Baltic Benchmark indekss, kas apkopo galvenos Baltijas uzņēmumus, pieauga par 19 procentiem, apsteidzot gan Eiropas plašo STOXX Europe 600 ar 17 procentiem, gan MSCI attīstības tirgu indeksu ar 18. Tā nav bijis vienmēr, jo 2023. gadā tas pats indekss pieauga par nepilniem četrarpus.

Šogad pirmajā pusgadā indekss pieauga par 3,4 procentiem, bet lielāko kāpumu visā Baltijā uzrādīja Latvijas tehnoloģiju uzņēmums SAF Tehnika, proti, sešos mēnešos plus 60,4 %. Kas ieguldīja tūkstoti janvārī, jūnijā skatījās uz 600 eiro peļņu.

Novērtējuma ziņā Baltijas uzņēmumi šobrīd ir lētāki nekā vēsturiski.

Swedbank 2026. gada jūnija aplēse: cenas pret uzskaites vērtību attiecība ir aptuveni 0,9 – gandrīz trešdaļu zem desmit gadu vidējā. Vienlaikus arī pelnītspēja ir zemāka, jo pašu kapitāla atdeve turas ap desmit procentiem, kamēr desmit gadu vidējais ir trīspadsmit. Bankas analītiķis Otts Kristjans Ollisārs vājumu sauc par ciklisku, ne strukturālu.

Sava 2026. gada jūnija apskata noslēgumā viņš raksta, ka pasaulē palicis maz vietu, kur par pievilcīgu cenu var atrast “gan vērtību, gan mērenas izaugsmes izredzes”. Baltijas akciju tirgus, viņaprāt, ir “viena no šīm retajām iespējām”.

Kāpēc atpaliekam

Uz jautājumu, kāpēc tieši Latvija ir palikusi iepakaļ, eksperti un valsts iestādes vairākus gadus norāda uz vienu un to pašu: pie mums biržā nav valsts uzņēmumu. Lietuvā un Igaunijā aptuveni katrs trešais valsts un pašvaldību uzņēmums ir piesaistījis naudu kapitāla tirgū. Latvijā šis rādītājs līdz šā gada vasarai bija apaļa nulle.

To atzīst arī pati valsts. Ministru kabineta 2026. gadā apstiprinātajā ziņojumā secināts, ka Latvijā ir laba tirgus infrastruktūra un atbilstošs regulējums, bet iztrūkstošais elements ir tirgus apjoms. Latvijas Banka 2025. gadā to pateica skarbāk, jo tās publikācijas virsraksts skanēja Bez valsts sektora iesaistes Latvijas kapitāla tirgus paliks nenozīmīgs starptautiskajā arēnā. Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks, publiski komentējot, formulēja to diplomātiskāk: kapitāla tirgum esot potenciāls kļūt par investīciju dzinējspēku, “ja vien spēsim izmantot pareizos instrumentus un tiks pieņemti atbilstošie politiskie lēmumi”.

Līdz šim ir trūcis politiskās gribas un dažādās diskusijās pret kotēšanu iebildusi virkne politisko partiju, aizbildinoties ar nevēlēšanos atkārtot 90. gados pieļautās kļūdas.

Investīciju eksperts un blogeris Kaspars Peisenieks gan uzsver, ka runa nav par privatizāciju. Par to būtu jārunā tad, ja valsts pārdotu “visas sev piederošās daļas vai vairāk nekā 50 %”, bet, saglabājot vairākumu, valsts uzņēmumu “vēl joprojām pilnībā kontrolē”. Kā piemēru viņš min Ignitis Lietuvā, kur valsts paturēja lielāko daļu akciju, bet caur emisiju piesaistīja vairākus simtus miljonu eiro. Deviņdesmito gadu privatizācijas ēna tomēr paliek. Tas ir process, kas daudziem joprojām saistās ar netaisnīgumu un ietekmes koncentrēšanos šaurās rokās. Nasdaq Riga valdes priekšsēdētāja Liene Dubava 2026. gada aprīlī, komentējot Latvijas tirgus mazos izmērus, argumentēja tieši pretēji, nosaucot biržu par “vienīgo patiesi caurspīdīgo un godīgo veidu”, kā valsts savas kapitāldaļas var atsavināt. Biržā kotēts uzņēmums ir pakļauts stingrām starptautiskām atklātības prasībām, kādu deviņdesmitajos nebija.

Tomēr šogad beidzot sperts pirmais solis. Jūnijā valsts ceļu būves grupa LAU Infra Grupa kļuva par pirmo Latvijas valsts uzņēmumu, kas piedāvāja savas akcijas biržā (IPO). Cena bija 1,57 eiro, piedalījās 1981 investors, proti, 1966 privātie un 15 institucionālie, tostarp INVL, SEB, Swedbank un Luminor pensiju fondi. Uzņēmums piesaistīja 6,19 miljonus eiro, valsts saglabāja 89 procentus akciju.

Tirdzniecība sākās 3. jūlijā, un mēneša vidū cena bija noslīdējusi zem sākotnējās, bet augusta vidū atgriezusies pFomxraktiski IPO līmenī.

Investors, kurš pirka jūnijā, pēc diviem mēnešiem nav ne nopelnījis, ne zaudējis. Savukārt pagājušajā gadā bija cits, mazliet klusāks solis. Rīgas ūdens kļuva par pirmo Latvijas pašvaldības uzņēmumu, kura obligācijas tiek kotētas biržā, piesaistot 20 miljonus eiro ar četru procentu kupona likmi. Pieprasījums bija vairāk nekā divas reizes lielāks par piedāvājumu.

Divi soļi trīsdesmit gados. Kandidātu saraksts, kas publiskajā telpā tiek minēts gadiem, proti, airBaltic, Sadales tīkls un Rīgas namu pārvaldnieks, pagaidām tā arī paliek tikai saraksts.

Obligācijās iet labi

Signet Bank investīciju bankas pārvaldes vadītāja Kristiāna Janvare gada apskatā 2026. gada janvārī minēja, ka obligāciju tirdzniecībā Latvija ir Baltijas tirgus līderis.

Obligāciju tirdzniecībā Nasdaq Riga 2025. gadā bija aktīvākais tirgus Baltijā ar 256 miljonu eiro apgrozījumu – jau trešo gadu pēc kārtas. Viļņā 182 miljoni, Tallinā – 85.

Rīgas parāda vērtspapīru sarakstā šodien ir Latvenergo, Altum, Citadele, Eleving, DelfinGroup, Storent un vēl desmitiem emitentu, ar ieejas slieksni no simts eiro. Tas ir tirgus, kas Latvijā strādā, tikai par to raksta retāk, jo obligācijas nav aizraujošs instruments un arī to iegāde mēdz būt komplicētāka nekā akcijām.

Kā nopelnīt?

Divi cilvēki, kas ar šo tirgu strādā ikdienā, uz jautājumu par pelnīšanu atbild apstiprinoši. Un abi neatkarīgi viens no otra vispirms norāda uz obligācijām, ne akcijām. Peisenieks: “Jā, var nopelnīt, un ir divi veidi.” Pirmais ir akcijas, otrais – obligācijas, un otrā priekšrocība ir mērāma. Baltijas korporatīvajās obligācijās, viņš lēš, pieejams “starp kādiem 2 un 4 procentpunktiem lielāks ienesīgums” nekā līdzīgas kvalitātes obligācijām citur Eiropā. Iemesli ir ģeopolitiskie riski, mazie emisiju apmēri un likviditātes trūkums, bet vietējam investoram tie visi ir faktori, ko viņš spēj novērtēt pats.

Investīciju eksperte Karīna Kulberga obligācijas sauc par šobrīd jaudīgāko iespēju reģionā, kur spektrs sniedzas no “konservatīvas stabilitātes”, kā Rīgas ūdens obligācijas, līdz “ambiciozām izaugsmes likmēm” ar tādiem emitentiem kā Storent Grupa vai Invego. Abi eksperti vienlīdz gan brīdina, ka bez mājasdarba te neiztikt. Kulberga saka, ka kritiski jāvērtē, vai piedāvātais kupons “tiešām kompensē uzņemtos riskus un termiņu”. Peisenieks: “Riskējot ar savu kapitālu, neveicot analīzi, mēs nebūtu gādīgi saimnieki par savu naudu.”

Akcijās abi iesaka izvērtēt tādas, kas izmaksā dividendes.

Peisenieks runā par diversificētu Baltijas portfeli “ar dividenžu ienesīgumu virs 6 % gadā”, tātad sešiem eiro gadā no katriem simt ieguldītajiem. Kulbergu uzrunā uzņēmumi ar “noslīpētiem biznesa modeļiem”, kas nepārsteidz ar izrāvienu, bet dividendes izmaksā “katru gadu kā pulkstenis”.

Interesantākais tomēr ir tas, ka abi apraksta vienu un to pašu tirgus īpašību, proti, mazumu, bet ar pretēju zīmi. Peisenieks tajā redz iespēju: globālā mērogā Baltijas akcijas, viņaprāt, neeksistē un tās ļoti maz cilvēku pēta, tāpēc te vēl strādā vecmodīgais investēšanas stils – izpēti uzņēmumu, atrodi brīdi, kad tas ir lēts vai kad tam sāk augt peļņa. Momentā, kad parādās “konstants peļņas pieaugums”, Baltijas akcijās esot “tiešām lieliskas iespējas nopelnīt”. Kulberga to pašu redz kā robežu: Baltija, viņasprāt, nav vieta, kur medīt raķetes, jo likviditāte ir zema un cenu bieži ietekmē “tikai daži darījumi”.

Kā piemēru izvēlēsimies Madara Cosmetics, labi zināmu Latvijas uzņēmumu ar aptuveni 41 miljona eiro tirgus vērtību un eksportu uz vairāk nekā trīsdesmit piecām valstīm. Piektdien, 21. augustā, līdz pusdienlaikam ar tā akcijām biržā bija notikuši pieci darījumi. Kopējais apgrozījums bija 1993 eiro, un lielākais no tiem aptvēra 157 akcijas. Tajā pašā brīdī visi pirkšanas rīkojumi kopā sedza 342 akcijas jeb 3558 eiro. Investors, kurš gribētu pārdot divdesmit tūkstošus eiro vērtu pozīciju, nospiestu cenu par pieciem procentiem un joprojām turētu rokās vairāk nekā sešpadsmit tūkstošus eiro nepārdotu akciju, jo nebūtu, kas tās pērk. Salīdzinājumam: Ignitis, kas ir lielākais Baltijas uzņēmums, akcijas var pirkt un pārdot daudz lielākos apjomos. Tā ir Baltijas biržas galvenā īpašība: iepirkties var, izkļūt ārā, ja ir palielākas pozīcijas, var izrādīties krietni grūtāk.

Atbildot uz jautājumu, cik lielu portfeļa daļu atvēlēt Baltijai, neviens no abiem ekspertiem nenosauca procentu. Abi tā vietā norādīja virzienu.

Peisenieks: “Vienas atbildes nav, bet ne visu.” Viņa arguments ir ģeogrāfisks: latvietim jau tāpat viss – darbs, mājoklis un uzkrājumi – atrodas vienā valstī, un ģeopolitiska satricinājuma gadījumā investīcijas tajā pašā vietā nozīmētu sākt no nulles. Kulberga formulē to citādi, bet nonāk turpat: “Globālā mērogā mūsu tirgi ir mikroskopiski, tāpēc Baltijai nav jākļūst par portfeļa kodolu, bet gan par tā stabilizatoru.”

Nopelnīt Baltijas biržā var, un pagājušais gads to pierādīja, SAF Tehnika to pierādīja šogad, un dividendes to apliecina katru gadu. Bet tas ir tirgus, kurā trīspadsmit Latvijas uzņēmumi kopā ir vērti mazāk nekā divas piektdaļas no viena lietuviešu enerģētikas uzņēmuma un kurā vienas dienas tirdzniecība ar labi zināmu latviešu zīmolu var iekļauties divos tūkstošos eiro.

Varbūt nākotnē tas augs. Šā gada jūnijā Rīgā, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) ikgadējās sanāksmes laikā, Baltijas valstu finanšu ministrijas ar banku parakstīja jaunu memorandu, kas turpina 2017. gadā aizsākto darbu. Tā mērķis ir pacelt reģionu no robežtirgus līdz jaunattīstības tirgus statusam MSCI klasifikācijā. Bankas prezidente Odila Reno-Baso to formulēja pieklājīgi, bet nepārprotami: partnerība, atspoguļojot apņemšanos veidot reģionā vienotu, “dziļāku un likvīdāku” kapitāla tirgu.

OMX Baltic Benchmark vērtība

Baltijas akciju tirgus galvenā indeksa OMX Baltic Benchmark vērtība (02.01.2020–24.08.2026). Šajā laika periodā indekss pieaudzis par 84 %. Tas nav maz, ja vidējo vēsturisko tirgus atdevi, kas ir lielāka par 7 % gadā, sauc par labu, tomēr ASV vadošo akciju indekss S&P 500 tādā pašā laika periodā pamanījies pieaugt par 135 %.

Avots: https://www.santa.lv/plus/raksts/klubs/baltija-var-nopelnit-ja-pacensas–investiciju-iespejas-un-sleptie-riski-musu-tirgu-85698/