Ulvis Alberts (1942)

Sadarbībā ar Galeriju “Birkenfelds” un Tomu Zvirbuli

Slavenību (un ne tikai) fotogrāfs Ulvis Alberts

Ulvis Alberts ir vienīgais latviešu izcelsmes fotogrāfs, kurš fiksējis tādas pasaules leģendas kā Deivids Bovijs (David Bowie), Endijs Vorhols (Andy Warhol), Pols Makartnijs (Paul McCartney), Stīvens Spīlbergs (Steven Spielberg), Čārlzs Bukovskis (Charles Bukowski), Šēra (Cher) un Tīna Tērnere (Tina Turner). Iepriekšminētais uzskaitījums komentārus neprasa, tomēr liek uzdod jautājumu: kā zēns, kurš 1949. gadā ar ģimeni emigrēja no bēgļu nometnes Vācijā uz ASV, kļuva tur par vienu no pieprasītākajiem slavenību portretētājiem? Mūsu sarunu caurstrāvo amerikāniskā atvērtība, brīvības gars un kaislība uz fotogrāfiju, tomēr U. Albertu vislabāk raksturo viņa paša bieži izmantotais teiciens: “one of a kind“.

Jūs esat ieguvis radio un televīzijas bakalaura grādu Vašingtonas universitātē Sietlā un papildinājies Amerikas Filmu institūtā, taču nekad neesat profesionāli studējis fotogrāfiju. Kas jūs pamudināja pievērsties foto mākslai?
Es nevarēju iegūt nekādu finansiālu atbalstu no Amerikas Filmu institūta, bet satiktie cilvēki, iedrošināja mani skatīties apkārt. Viens no tiem bija Džeks Nikolsons (Jack Nicholson). Tā nonācu pie slavenību fotografēšanas. Mērķis nebija iegūt slavenus draugus, man bija svarīgi redzēt to, kā šie cilvēki dzīvo. Pirmais, ko darīju, ienākot viņu mājvietā – skatījos apkārt un domāju par fotogrāfijas tehnisko pusi… To, kā krīt gaisma, kur atrodas logi. Tādēļ man nebija daudz laika, lai ar viņiem tērzētu, tomēr es iepazinos ar daudz jauniem cilvēkiem.

Tātad fotogrāfija kaut kādā mērā bija neapzināta izvēle. Zinu, ka jūsu ģimenē ir izteikts mākslinieka gēns – tēvs bija gleznotājs un arhitekts Uga Alberts. Vai iespējams, ka tam bija kāda ietekme?
Jā, tā varētu teikt. Mans tēvs daudz gleznoja, bet latvieši jau nebija gleznu pircēji, tādēļ viņš vairāk atdeva, nekā pārdeva. Atceros, ka Stokholmā kādā mājā pie sienas ieraudzīju tēva gleznu. Es nezinu, kā tā tur bija nokļuvusi, bet viņš mēdza gan dāvināt, gan gleznot uz vietas. Paralēli gleznošanai tēvs strādāja kā arhitekts Sietlā, tas bija maizes darbs. Man par nožēlu ir saglabājušas tikai dažas viņa gleznas, jo viņu kā mākslinieku novērtēju nepietiekami līdz brīdim, kad viņš aizgāja no šīs pasaules.

Jūs tiekat dēvēts par slavenību fotogrāfu. Vai slavenības 70.-tajos slavenības baidījās no fotogrāfiem un kā tas mēdz būt tagad?
Tas ir labs jautājumus. Es nosaucu savu grāmatu “Camera as Passport”, jo tieši kamera bija tā, kas ļāva man piekļūt kādai konkrētai personai. Tā bija iemesls, lai satiktos ar šīm personām. Šaubos vai citādāk kāds mani ielaistu iekšā savā miteklī. Tu taču nelaistu mani iekšā, ja pieklauvētu pie tavām durvīm tāpat vien?

Man šķiet, ka mūsdienās šāda fotografēšana būtu bez maz vai neiespējama. Būtu jāsazinās ar menedžeri, jāsaņem akreditācija un jāiziet drošības pārbaudes…
Arī es šaubos, ka mūsdienās kaut ko tādu varētu īstenot. Tagad cilvēki ir daudz bailīgāki un tam ir loģiski iemesli. Kaut vai šobrīd – pasaulē plosās vīruss.

1970. gados sākāt fotografēt pokera spēlmaņus un pasaules līmeņa pokera turnīrus, tajā skaitā Las Vegasā “Binion’s Horseshoe Casino” notiekošo “World Series of Poker”. Pastāstiet par pokera spēlmaņu sēriju…
Kazino piederēja Binionu ģimenei, kas arī rīkoja “World Series of Poker”. Viņi man piedāvāja doties un fotografēt spēles un domāju: kādēļ gan ne? Piekritu un devos uz Las Vegasu. Tur pavadīju daudz laika, vismaz mēnesi, dzīvojot viesnīcā… Bet es nebiju pokera spēlmanis, tajā laikā man tam nebija pietiekami finanšu līdzekļi. Lielākā daļa cilvēku, kas tur spēlēja, bija ļoti turīgi. “I learned my lesson” – atminos, ka katru gadu pārdevu mazas fotogrāfijas no iepriekšējās izspēles. Problēma, ka summa, kuru par tām prasīju, bija pārāk maza. Pokera spēlmaņi uzskatīja par apgrūtinājumu meklēt “change” , tādēļ vienkārši pacēlu vienas fotogrāfijas cenu līdz 100 dolāriem. Un visi, ieskaitot mani, bija apmierināti (smejas).

Signet Bank Art Collection atrodas jūsu fotogrāfija ar pokera spēlmani Kenu Smitu (Ken Smith), sauktu arī par “TopHat”. Kens Smits ir leģendām apvīts pokera spēlmanis. Vai varat pastāstīt kādu no tām?
Jā, viņš arī bija “character”. Stāsta, ka viņa zīda cilindrs, kas redzams fotogrāfijā, bija no teātra, kur tika nogalināts Ābrahams Linkolns. Smitam uz to esot bijis sertifikāts. Bet es šaubos, ka tā ir taisnība.

Ko šobrīd pokers nozīmē jums pašam – gan kā spēlmanim, gan kā fotogrāfam?
Šobrīd man nav nekādas vēlmes atgriezties pie pokera. Tas ir stipri mainījies – no mazām, krēslainām vietām pārcēlies uz mūsdienām visiem pazīstamu kazino un visiem šķiet, ka ir pokera spēlmaņi. Mūsdienās spēlmaņi nesaprot, ka pokers ir mentāla spēle. Tu nevari vienkārši spēlēt, lai uzvarētu, jo katrai detaļai ir nozīme, pat tam, kur sēdi pie galda…

Bet kāds tad bija pokers “jūsu laikos”?
Tas vairāk bija ģimenes un draugu pasākumus. Tieši tādēļ es mīlēju šo vietu, kur notika Pasaules pokera sērijas. Un kā fotogrāfu mani visvairāk piesaistīja cigarešu dūmi, kas radīja Pikaso tipa vijīgās līnijas… Tie piešķīra spēlētājiem raksturu.

Ievērības cienīgs ir projekts “Icebox”, kura ietvaros viesojāties slavenību mājokļos un fotografējāt viņu ledusskapja saturu. “Pasaki man, kas ir tavā ledusskapī un es pateikšu, kas esi tu pats” – tā īsumā varētu raksturot šī projekta fotogrāfijas. Kā radās ideja par šādu ciklu?
“Icebox” ir projekts, kurā fotografēju cilvēkus. Primāri tie bija cilvēki un tikai tad viņu ledusskapju saturs. Bija interesanti vērot, kā katrs no viņiem sagatavojas un vai vispār sagatavojas. Piemēram, Čārlza Bukovska ledusskapja saturs bija ļoti niecīgs, tādēļ atstādināju viņu blakus.

Jūsu fotogrāfa portfolio ietilpst arī ļoti daudz PSRS laikā un 90. gados tapuši uzņēmumi. Kādēļ jūs pirmo reizi ieradāties Rīgā?
Vēl dzīvojot ASV, es satiku fotogrāfu Jāni Kreicbergu. Biju pārsteigts, kad uzzināju, ka Latvijā ir vēl daudzi tādi fotogrāfi kā viņš. Jānis palīdzēja sakārtot Kultūras sakaru komitejā mana brauciena iespējamību. Tie bija citi laiki un citi noteikumi. Varēju doties tur, kur man atļāva. Un kā ārzemnieks varēju izcelties uz citu fona, jo man bija dažādas lietas no “rietumiem”, kas citiem nebija pieejamas, piemēram, skaistajām modelēm kā pateicību varēju uzdāvināt lūpu krāsu. (smejamies).

Kādu iespaidu uz jums atstāja šeit esošais laikmets un vide?
Rīga bija pavisam citādāka. Atminos, ka PSRS laikā Vecrīgā bija maza kafejnīca ar lieliem logiem. Es tur apsēdos pie galdiņa ar skatu uz ielu un, kad man pazīstamie gāja garām, aicināju viņus pievienoties. Tas bija veids kā toreiz iepazināmies un komunicējām. Rīga bija un ir ļoti skaista. Īpaša. Arhitektūra, īpaši Art Nouveau, ir fantastisks. Reāls “wow”.

Jūs īstenojāt projektu “Riga Young”. Kā tapa šī sērija?
Jā, es uzņēmu fotogrāfijas ar jauniešiem Rīgas ielās un, protams, daudz fotografēju skaistās Rīgas un Jūrmalas meitenes (smejas). Tas bija labs projekts, tomēr tā arī nekad netika pilnībā pabeigts.

Kādas ir jūsu domas par fotogrāfijas digitalizācijas laikmetu? Vai tas ietekmē jūsu darbu?
Es strādāju tikai ar analogo fotogrāfiju, bet man ir arī digitālās kameras. Filma man patīk vislabāk, jo pie tās esmu pieradis. 36 ekspozīcijas, 36 unikāli kadri. It kā ļoti vienkārši, bet tajā pašā laikā nemaz tik vienkārši nav.

Šāda filmas mīlestība pamazām izzūd. Līdzīgi, kā apskatot jūsu fotogrāfijas, rodas sajūta, ka tās fiksē laikmetu, kas aizgājis. Vai tas jums rada nostaļģiju?
You are close! Un tev, visticamāk, ir taisnība. Manā arhīvā prevalē vairāk kā 40 gadu vecas fotogrāfijas – gan krāsainas, gan melnbaltas. Šobrīd es saprotu, ka skatos uz tām un redzu tur to, ko pats jau esmu aizmirsis. Projektus, kurus esmu īstenojis, vairs nevarētu atkārtot.

Un noslēgumā – kas, jūsuprāt, atšķir vienu “īsto” fotogrāfiju no desmit citām, līdzīgām un gandrīz identiskām foto fiksācijām?
Es nevērtēju fotogrāfiju kā labu vai sliktu, jo mūsdienās fotografē visi. Bet tā laikam būs fotogrāfija, kas notur uzmanību uz brīdi, fotogrāfija kurā ir kaut kas, kas “catch the eye”.

Signet Bank pateicas galerijas “Birkenfelda” direktoram Tomam Zvirbulim un foto māksliniekam Ulvim Albertam par sadarbību intervijas tapšanā

Ulvis Alberts

Ulvis Alberts ir Rīgā dzimis fotogrāfs, kas 1949. gadā no Rāvensburgas (Vācija) emigrēja uz ASV. Tur viņš absolvēja Vašingtonas universitāti un pievērās fotomākslai. Mākslinieks jau pirmajās sevis uzņemtajās fotogrāfijās fiksēja tā laika ASV slavenības. Kad 1973. gadā U. Alberts pārcēlās uz Losandželosu, viņš faktiski kļuva par vietējo “slavenību fotogrāfu”. 1977. gadā pirmo reizi U. Alberts fotografēja pasaules līmeņa pokera sacensības un pāris gadus vēlāk viņš izdeva grāmatu “Poker Face”, kas šobrīd ir kļuvusi par kolekcionāru meklētu retumu, sasniedzot pārdošanas summu 2500 dolārus par izdevumu.

Signet Bank Art Collection atrodas gan grāmata “Poker Face 2”, gan U. Alberta fotogrāfija no pokera sacensību sērijas. Tajā attēlots pokera spēlmanis Kens Smits.