No Rīgas uz Teksasu: kā "Storent" obligācijas pārvērta par degvielu ekspansijai, un ko parāda vērtspapīriem sola nākotne

Pērn Baltijas obligāciju tirgum bija rekorgads – uzņēmumi piesaistīja gandrīz septiņus miljardus eiro. Tomēr daudziem privātajiem investoriem Latvijā vārds “obligācijas” joprojām asociējas ar kaut ko sarežģītu, paredzētu tikai bankām un turīgiem investoriem. Realitāte ir cita: obligāciju cenas sākas no 100 eiro, kupona likmes svārstās ap 8–10% un emisiju saraksts kļūst arvien plašāks. Par to, kāpēc Latvijas uzņēmēji un investori vēl aizvien tikai mācās izmantot šo instrumentu, raidījumā “Nākotnes kapitāls” stāstīja “Signet Bank” “Investment Banking” pārvaldes vadītāja Kristiāna Janvare un tehnikas nomas uzņēmuma “Storent” finanšu direktore un valdes locekle Baiba Onkele.

Raidījumā Janvare iezīmē, ka 2025. gads Baltijā kopumā bija obligāciju tirgus rekordgads, kad uzņēmumi piesaistīja nepilnus septiņus miljardus eiro. Tipiskā Baltijas obligāciju emisija šobrīd ir 5–20 miljoni eiro – pēc starptautiskiem mērogiem maza, bet vietējam tirgum ievērojama. Uzņēmumi pārstāv arvien dažādākas nozares: ja agrāk dominēja nebanku finansētāji, bankas un enerģētika, tad šobrīd obligāciju emitentu vidū ir gan ražotāji, gan pakalpojumu sniedzēji.

Tomēr lielākā daļa Latvijas uzņēmumu joprojām paļaujas uz tradicionālo bankas aizdevumu. 

Latvijā un Baltijā kopumā uzņēmumi joprojām ir ļoti atkarīgi tieši no banku finansējuma,

atzīst Kristiāna Janvare.

Salīdzinot ar Skandināviju vai ASV, šī proporcija ir ļoti izteikta, kas nozīmē, ka potenciāls citiem finansējuma avotiem ir liels.

Kāpēc tad uzņēmēji neizmanto šo iespēju? Atbilde, pēc Janvares teiktā, slēpjas ambīciju trūkumā. 

Tie, kas nonāk kapitāla tirgū, ir uzņēmumi ar izaugsmes ambīcijām,

Kristiāna Janvare uzsver.

Lai izietu ārā no bankas finansējuma komforta zonas, uzņēmumam ir jāuzņemas papildu risks – un tieši šis solis daudziem Latvijas uzņēmējiem joprojām šķiet pārāk liels.

No Baltijas uz Teksasu

“Storent” ir piemērs, kā obligācijas var kalpot par izaugsmes degvielu. Tehnikas nomas uzņēmums obligācijas kā finansējuma avotu izmanto jau kopš 2017. gada un pērn iegādājās 70% Teksasā bāzēta uzņēmuma daļu. Iemesls ir vienkārša aritmētika – Baltijas tehnikas nomas tirgus ir pusmiljards eiro, ASV un Kanādas tirgus – 75 miljardi eiro.

Onkele skaidro, kāpēc tieši obligācijas – nevis banku aizdevumi – ir piemērotākas šādam izaugsmes stāstam: 

Mums ir svarīgi, ka obligācijām ir atmaksas termiņš tikai beigās. Tātad mums nav jāveic regulārie maksājumi. Noteikumus mēs arī nosakām paši.

Bankas, viņasprāt, labprāt finansē saprotamus biznesus ar paredzamu nodrošinājumu, savukārt uzņēmuma iegāde un ekspansija citā kontinentā ir nākotnes stāsts, kuru analītiķi nelabprāt ieskaita finanšu modeļos.

Interesanti, ka uzņēmuma stratēģija Amerikā nav celt savu “Storent USA” no nulles, bet gan pirkt vairākuma daļas no maziem vietējiem uzņēmumiem, ļaujot esošajiem īpašniekiem turpināt strādāt.

ASV tehnikas nomas tirgus ir ļoti fragmentēts, un daudzi tā dalībnieki strādā novecojušā veidā: 

Viņi raksta čekus, daži pat rēķinus raksta “Excel”, un tās viņiem ir galvassāpes,

stāsta Onkele.

“Storent” piedāvā savu Latvijā gadu gaitā izveidoto digitālo sistēmu kā konkurences priekšrocību.

Viņa arī atzīst, ka uzņēmums apsver sākotnējo publisko piedāvājumu (IPO), bet pagaidām vēlas koncentrēties uz izaugsmes koncepta īstenošanu ar aizņemto kapitālu. Vienlaikus paralēli notiek darbs pie investoru piesaistes Amerikā, lai aizņemtā kapitāla proporcija nekļūtu pārāk liela.

Kāpēc obligācijas joprojām biedē mazo investoru?

Kaut arī obligācijām šobrīd ir pievilcīgas likmes un emisiju cenas, kas sākas no 100 eiro, daļa investoru joprojām vilcinās. Janvare uzskata, ka tas saistīts ar vispārēju finanšu pratības trūkumu un bailēm uzņemties risku. Bremzē arī tehniski apsvērumi: ne visās emisijās minimālā cena ir 100 eiro – daudzās tā ir 1000 eiro – un banku komisijas var “apēst” nelielās investīcijas peļņu.

Onkele “Storent” obligāciju emisiju laikā piedzīvojusi arī gluži kuriozas situācijas:

Dienas emisijas laikā man zvana viens vīrietis un saka: uz kuru nomas punktu man jābrauc nopirkt tās obligācijas? Tātad interese ir sasniegta, cilvēks ir nobriedis, bet tās finanšu pratības, infrastruktūras, zināšanas, kā to īstenot, īstenībā nav.

Svarīgi ir, ka līdzekļu netrūkst arī institucionālajiem investoriem. Tieši pretēji – Baltijas pensiju plāni ir izauguši lielāki par vietējo obligāciju tirgu. Tipiskā 15–20 miljonu emisija lielākajiem pensiju plāniem ir par mazu, tāpēc viņi koncentrējas uz emisijām, kas pārsniedz 100 miljonus. Rezultāts paradoksāls: ir uzņēmumi, kas grib augt, un ir nauda, taču tie nesatiekas. Vietējā pensiju nauda lielā mērā ceļo uz ASV uzņēmumiem, kamēr vietējie izaugsmes stāsti meklē mazākus investorus.

Janvare prognozē, ka tendence kopumā saglabāsies pozitīva. 

Baltijā ir iespēja piesaistīt finansējumu,

Kristiāna Janvare atzīmē , atgādinot, ka pērn tirgū ienākuši aptuveni 30 jauni emitenti Latvijā vien.

Procentu likmes salīdzinājumā ar pagājušā gada zemākajiem punktiem ir pakāpušās aptuveni par pusprocentu – tas nozīmē, ka investoriem joprojām būs pieejami piedāvājumi ar pievilcīgām likmēm.

Avots: No Rīgas uz Teksasu: kā “Storent” obligācijas pārvērta par degvielu ekspansijai, un ko parāda vērtspapīriem sola nākotne