Kā celt valsti, neceļot nodokļus?

Baltijas Korporatīvā pārvaldības institūta iniciatīva “Celt valsti, nevis nodokļus”, kuru pastiprina arī sabiedrības aptauja, pēc būtības pasaka, ka valstij un tās uzņēmumiem jākļūst efektīvākiem.

Iniciatīva ir un nosaukums cēls. Kurš gan vēlas maksāt lielākus nodokļus, ja var citādi. Tomēr jautājums ir – kā to praktiski panākt? Par to Dienas Bizness jautājumus uzdeva Baltijas Korporatīvā pārvaldības institūta vadītājam Latvijā Andrim Grafam, padomes loceklei Daigai Auziņai-Melalksnei un Signet Bankas valdes priekšsēdētājam Robertam Idelsonam.

Ir iniciatīva, ir iedzīvotāju aptauja. Saka tauta, ka valsts un pašvaldību uzņēmumiem jākļūst efektīvākiem. Kā tulkot un interpretēt šādu sabiedrības vēlmi? Pieņemu, ka iedzīvotāji tāpat ar “jā” atbildētu, ka veselības aprūpei jākļūst efektīvākai, kas paredz pretējas loģiskās sekas. Kā sākt? Kā celt valsti, neceļot nodokļus?

Andris Grafs:

– Tā ir institūta iniciatīva. Institūts ir uzņēmēju organizācija, un šī tēma – par to, kā mēs visi kopā varētu izbeigt valsts stagnāciju un rast risinājumus tās attīstībai nepieciešamā finansējuma nodrošināšanai ir aktuāla. Aptauja parāda vairākus būtiskus aspektus, par to, ko iedzīvotāji kopumā vēlas. Latvijā cilvēki neatbalsta valsts parāda palielināšanu un atbalsta neefektīvu tēriņu mazināšanu. Tajā pašā laikā ik gadu, diskutējot par valsts budžetu, aktualizējās viens un tas pats jautājums – kur ņemt naudu svarīgiem pakalpojumiem izglītības un veselības jomā, aizsardzībai un citām vajadzībām?

Esam palūkojuši, kā ar valsts kapitālu rīkojas mūsu kaimiņi – Lietuva un Igaunija. No tā daudz var mācīties, tajā skaitā par pārvaldību, spēju piesaistīt finansējumu no investoriem un sekmīgi attīstīt darbību ārpus ierastā “mājas tirgus”.  Latvijas valstij pieder vairāk nekā 70 uzņēmumu gan lieli, gan mazāki, un to pārvaldība norit ar mainīgām sekmēm. Ja valsts katru gadu tērē vairāk par 1  mljrd. eiro, lai dotētu šo uzņēmumu darbību, vai, vēl sliktāk, zaudējumu segšanai, ir vērts padomāt, ko dara citās valstīs šādā situācijā.
Viens no būtiskākajiem instrumentiem valdības rīcībā ir tieši valsts uzņēmumi. Ja komerciālie valsts uzņēmumi darbojas tikai vietējā tirgū, stagnē un valsts kā akcionārs neizvirza izaugsmes mērķus, tad šie uzņēmumi arī “neaugs”, nepalielinās savu vērtību un peļņu, neattīstīs darbību eksporta tirgos. Tātad valsts neizmanto valsts uzņēmumu potenciālu, tajā skaitā, lai palielinātu ieņēmumus valsts budžetā no uzņēmumu sekmīgas darbības ārpus ierastā “mājas tirgus”. Neizbēgami pienāks brīdis, kad nodokļi būs atkal jāceļ, lai spētu finansēt, piemēram, aizsardzības izdevumus. Tāpēc jāizmanto valsts uzņēmumu potenciālu, lai celtu valsti, nevis nodokļus.

Iedzīvotāju redzējums? Ko aptaujā konkrēti noskaidrojāt?

Andris Grafs:

– Jautājums aptaujā bija, vai viņi redz valsts uzņēmumu izaugsmi. 87% saka, ka valsts un pašvaldību uzņēmumiem būtu jākļūst efektīvākiem, vairāk jāstrādā eksporta tirgos un jāpelna vairāk, lai nodrošinātu lielākus ieņēmumus valsts budžetā un mazinātu nepieciešamību paaugstināt nodokļus..  62% atbalsta kapitāla tirgus izmantošanu uzņēmumu attīstībai – . valsts uzņēmumu kotēšanu biržā: lielākā daļa ar nosacījumu, ka valsts saglabā kontroli šajos uzņēmumos. Un nav gluži tā, ka aptauja ir virspusēja. Mēs mēģinājām indentificēt tās jomas, kurās iedzīvotāju atbalsts ir vislielākais. Pirmkārt, runa ir par uzņēmumu valdēm un padomēm, lai tur būtu profesionāļi! Otrkārt, liela daļa iedzīvotāju atbalsta valsts komercaktīvu pārvaldības centralizāciju, jo šobrīd katra ministrija vada “savus” uzņēmumus, un tas bieži rada nepamatotu politisku ietekmi un lēmumu pieņemšanu šaurās interesēs.. Treškārt, ir atbalsts valsts uzņēmumu kotācijai biržā. Proti, runa ir par konkrētiem soļiem, kurus cilvēki saskata kā reālu iespēju, taču kuri praksē līdz šim nav īstenoti. Ar šo iniciatīvu mēs cenšamies  šos soļus skaidri iezīmēt un aktualizēt, parādot, ka tiem ir sabiedrības atbalsts.

Daiga Auziņa-Melalksne:

– Bieži vien valsts uzņēmumi tiek pozicionēti kā “vistas, kas dēj zelta olas” – ar domu, ka tās nevajag aiztikt un tad viss būs kārtībā. Par to vai tiešām olas ir no zelta, vai tās ir gana smagas, īsti ziņu nav. Ne visos valsts uzņēmumos situācija ir identiska. Tikai caur profesionālām valdēm un padomēm mēs varam veicināt to, ka šīs “vistas” tiek barotas ar adekvātu pārtiku un no viņām prasa arī pietiekami lielu, atbilstoši ieguldījumam, ražīgumu. Institūta iniciatīva pēc būtības aicina paskatīties uz valsts īpašumiem ar saimnieka acīm. Iespējams, ka šiem uzņēmumiem ir nepieciešams papildu kapitāls un, ja tā ir, tad loģisks solis ir meklēt kapitālu biržā, emitējot obligācijas vai akcijas, nevis prasīt naudu no valsts budžeta. Šādi piesaistīts finansējums neprasa papildu līdzekļus no valsts budžeta, vienlaikus veidojot uzņēmumu, kas spēj attīstīties un augt. Rezultātā valsts līdzdalība uzņēmumā var būt mazāka, taču ikgadējais pienesums budžetam – lielāks.

Roberts Idelsons:

– Man ir daži komentāri par sabiedrības viedokli, kas noskaidrots aptauju veidā. Pieņemsim, ka esam sastapuši Latvijas vidējo iedzīvotāju un uzdodam viņam jautājumus. Pie pirmā jautājuma – vai vajadzētu privatizēt valsts uzņēmumus, atbilde viennozīmīgi būs, ka nevajag to darīt, jo tie tiek uztverti kā “vistas, kas nes zelta olas”. Vēl pēc pāris jautājumiem atklāsies, ka cilvēks saprot, ka saimniekošana valsts uzņēmumos ne vienmēr ir efektīva, pārvaldība klibo un rezultāti nav pārliecinoši.. Tādējādi atbildēs parādās šķietama pretruna: pārdot nevajag, bet esošais sniegums arī neapmierina un pārvaldību vajadzētu uzlabot. Šī pretruna rodas tikai tad, ja skatāmies uz diviem galējiem risinājumiem – uzņēmums ir valsts īpašumā, vai arī ir pilnībā pārdots. Kotācija biržā ir risinājums, kas pat pie nelielas uzņēmuma daļas pārdošanas atrisina lielu daļu problēmu. Šāda kontekstā sabiedrības pieprasījums kļūst loģisks un saprotams. No vienas puses nav jāpārdod viss uzņēmums, no otras puses, iegūstam labu pārvaldību.

Nacionālā aviokompānija airBaltic kā uzņēmums gandrīz pilnībā pieder valstij, tikai neliela daļa ir privātā kapitāla. Tieši šī iemesla dēļ uz to nedarbojās valsts atlīdzības ierobežojumi un valdes priekšsēdētājs ilgu laiku bija vienīgā zināmā persona, kas algā saņēma aptuveni miljonu eiro gadā. Dažiem, pat ļoti daudziem sabiedrībā, patika trīt mēles tieši par šo faktu. Piedāvājat biržā pārdod valsts uzņēmumu daļas, kas pavērs arī atalgojuma slūžas vadītājiem. Ir komentāri?

Roberts Idelsons:

– Šis ir naratīvs, kas medijos tiek bieži cilāts un nereti aizēno būtiskāko – diskusijai vajadzētu būt par darba radīto pievienoto vērtību, nevis tikai atalgojuma līmeni. Pavisam nesen Tesla Elonam Maskam apstiprināja triljonu dolārus vērtu kompensācijas paketi, taču ASV presē mēs neredzam sašutuma pilnas diskusijas par to, ka kādam valstī ir tik lieli “drošības spilveni”.

Runājot par uzņēmuma vadītāja atalgojumu būtiskākais jautājums ir nevis tā lielums, bet gan vadītāja radītā pievienotā vērtība uzņēmumam. Ja vadītājs spēj tik būtiski palielināt uzņēmuma vērtību, ka tas ļauj izmaksāt atlīdzību triljonu dolāru apmērā, tad viss ir pamatoti. Akcionāri, sabiedrība un valsts ir apmierināti ar situāciju un darba samaksa ir adekvāta. Problēma rodas, ja šīs pievienotās vērtības nav, bet algu maksā!

Tieši šis ir jautājums arī bija airBaltic gadījumā. Nebija problēma, ka vadītājam maksāja miljonu gadā. Jautājums ir – cik lielu vērtību šis vadītājs uzņēmumam radīja.

Kopumā pilnībā valstij piederošiem uzņēmumiem pastāv stingri darba samaksas ierobežojumi, kas nereti nozīmē arī ierobežotas vadītāja ambīcijas. Šobrīd mums ir nepieciešami uzņēmumi, kurus kāds spētu pacelt nākošajā līmenī. Uzņēmumam ir jābūt iespējai piesaistīt vadītāju, kurš spēj radīt jaunu vērtību. Iespējams tas, ka valsts uzņēmumos nav pietiekami motivējoša atalgojuma politika, var būt viens no stagnācijas iemesliem.

Daiga Auziņa-Melalksne:

– Lai saņemtu “zelta olas” ir nepieciešams izvirzīt “zelta” mērķus. Nelaime ir tā, ka mēs šos uzņēmumiem izvirzītos skaidros un ambiciozos mērķus radīt “zeltu neredzam”. Caurspīdīguma par valsts uzņēmumiem izvirzītajiem mērķiem un sasniegtajiem rezultātiem īsti nav, šo atskaitīšanos nodrošina tieši kotācija biržā. Ja mērķi ir izplūduši un to uzraudzība pavirša, tad iznāk tā, ka vadība var sākt nodarboties ar lietām ar kurām tai nevajadzētu nodarboties. Valsts uzņēmumiem, kur īpašnieka intereses pārstāv ministrija, mērķu hierarhija ir ļoti izplūdusi. Te parādās politiķu iespējas ietekmēt uzņēmuma darbību un bieži vien tas var nebūt ne uzņēmuma, ne sabiedrības ilgtermiņa interesēs.

Andris Grafs:

– Šeit vēlos paturpināt par privātā kapitāla piesaisti valstij piederošā uzņēmumā.. Pieņemsim, ka biržā tiek pārdoti 25% uzņēmuma akciju un valsts saglabā 75% akciju plus vienu akciju. Šādā gadījumā, mazākuma akcionāriem apvienojoties, juridiski pastāv  iespēja iegūt vienu vietu uzņēmuma padomē.

Šobrīd var secināt, ka valstij pārdodot pat ceturtdaļu no uzņēmuma daļu, kontroli pār uzņēmumu pēc būtības netiek zaudēta. Runas par ietekmes zaudēšanu drīzāk izskan vidē, kur trūkst izpratnes par uzņēmuma darbības juridisko regulējumu. Līdz ar to, šajā aspektā risku nav.

2025. gada nogalē Rīgas dome nolēma uzņēmumu Rīgas namu pārvaldnieks (RNP) pilnībā pārdot. Pēcāk sekoja Rīgas domes priekšsēdētāja Edvarda Ratnieka krass pasākuma atsaukums. Kā šo paziņojumu ķēdi redzat?

Roberts Idelsons:

– Šis atsaukums un visa vēstījuma būtība bija grūti saprotama. Latvijas valstiskā mēroga īpatnība ir tāda, ka gandrīz vienmēr lēmumus nav iespējams pieņemt, jo vēl atrodas kādi precizējumi vai citi piedāvājumi. Ja atskatāmies vēsturē, redzam, ka pēdējie radikālie lēmumi tika pieņemti tikai tad, kad bija notikusi 2008. gada globālā finanšu krīze, kad draudēja valsts defolts un valūtas devalvācija. Tad sekoja lēmumi, jo citas izvēles nebija – bijām esam piespiesti pie sienas.

Daiga Auziņa-Melalksne:

– Kāpēc politiķi tā dara? Jo viņi tā var!

Acīmredzami, ka vēlētājs vēl nav sapratis, ka nepieņemts lēmums arī ir lēmums, un tam ir konkrēta cena un izmaksas. Vēlētāji to pieļauj un tādēļ politiķi tā var atļauties darīt. Biznesā ir pavisam citādi – lēmumi ir jāpieņem, lai gan situācija nekad nav pilnībā skaidra un paredzama. Latvija politikā lēmumus var nepieņemt gadiem, vilcināties pēc patikas, sniegt miglainus paziņojumus, un tas brīnumainā kārtā pat dod iespēju tikt pārvēlētam nākamajā reizē.

Patiesība ir tāda, ka, jo mazāk politiķiem ir instrumenti ar kuriem var ietekmēt uzņēmumus, jo labāk. Jo mazāka ir iespēja  gūt kādu politisku labumu no tiem.

Plašāk raugoties, ministriju pienākums ir veidot nozaru politikas un veicināt konkurenci nevis pārvaldīt dominējošos uzņēmumus. Skaidrs, ka veidot attīstošu, un uz sabiedrības un uzņēmējdarbības ilgtermiņa interesēm balstītu nozares politiku ir daudz sarežģītāk nekā būt viena dominējošā uzņēmuma īpašniekam. Tas ir daudz vienkāršāk.

Man ir aizdomas, ka nereti nozaru politikas top pārvaldāmajos uzņēmumos un ministrijas tikai izmanto sagataves. Tā varētu būt?

Andris Grafs:

– Šī ir nozīmīga tēze, kas uzdod būtisku jautājumu – cik spēcīgs ir uzņēmuma īpašnieks vai valsts kā akcionārs? Patlaban modelis ir tāds, ka katra ministrija pieskata savus uzņēmumus. Piemēram, Valsts kontrole ir atzinusi , ka Satiksmes ministrija attiecībā uz airBaltic nav bijis aktīvs akcionārs, rīcība nav bijusi pietiekama. Savukārt Satiksmes ministrijas valsts sekretārs atklāti pasaka, ka ministrijai nav ne kapacitātes, ne zināšanu, lai vērtētu potenciālo uzņēmuma biznesa plānu un IPO plānošanas procesu.

Tas skaidri parāda, ka esošais pārvaldības modelis nestrādā pietiekami efektīvi. Tieši tādēļ mūsu iniciatīva, valsts komercuzņēmumu gadījumā  paredz  balstīties uz citu valstu pieredzi, tostarp Rumānijas piemēru, kas pēdējā laikā tiek minēts kā labs piemērs aktīvu centralizēšanai.
No bezdarbības, ko raisa neziņa, nespēja un izpratnes trūkums, vajag atbrīvoties.

Arī RNP gadījumā ir līdzīgi. Viens ir juridiskais aspekts -likums skaidri pasaka, ka no 2026.gada pašvaldībai nav pamata nodarboties ar šādu komercdarbību, jo šāda rīcība pēc būtībastā kropļo tirgu. Šeit  nav izvēles un alternatīvas, ir jāpilda likuma norma. Jautājums – vai to darīt pārskatāmā procesā caur IPO, kur iegūtu visi, arī iedzīvotāji, vai nē. Ja no Rīgas politiķiem rīcības nebūs, tad, visticamāk, Konkurences padomei nāksies novērst likumam neatbilstošu situāciju.

Daiga Auziņa-Melalksne:

– Brīdī, kad jāsāk pildīt piespiedu noteikumi, konkrēti RNP gadījumā likuma prasības, ieslēdzas steidzamības gaismiņa. Investoriem biržā viss ir labi saprotams. Akcionārs steidzas un tas iespaido cenu, un tā arī ir šī vilcināšanās vai savlaicīgi nepieņemto lēmumu cena. Kuru maksā sabiedrība Cietēji, konkrēti RNP gadījumā, būs rīdzinieki, kas pilsētas budžetā ieraudzīs mazāk naudas no darījuma nekā varēja būt, ja lēmumus pieņemtu savlaicīgi.

Andris Grafs:

– Turklāt šis ir viens no darījumiem, kur par uzņēmuma īpašniekiem var kļūt paši rīdzinieki, ieguldīt var arī pašmāju pensiju fondi, citi investgori. Te visi argumenti ir par IPO.

Daiga Auziņa-Melalksne:

– Kādēļ uzņēmumam ir nepieciešams kapitāls? Lai varētu vairāk pelnīt, palielināt ieguldījumus attīstībā un maksāt lielākas dividendes akcionaŗiem. Šobrīd  Ratnieka lēmumu vēl kādu laiku kavēties rada šķēršļus uzņēmuma pelnītspējai, vērtības pieaugumam, kā arī laupa iespēju rīdziniekiem, pensiju fondiem ieguldīt lielā un stabilā uzņēmumā. Tiek kavēta arī kapitāla tirgus attīstība kopumā. Kādēļ es to pieminu? Kapitāla tirgus mums ir svarīgs, lai mūsu privātie uzņēmēji varētu piesaistīt naudu ne tikai no bankām, bet arī biržā gan no pensiju fondiem, gan citiem, tajā skaitā ārvalstu investoriem. Tas ir svarīgi privātpersonām, jo dod jēgpilnas iespējas ieguldīt brīvos līdzekļus, nevis turēt tos tikai depozītu kontos ar minimālu atdevi vai ieguldīt tikai ārvalstu uzņēmumos. Vietējā kapitāla tirgus attīstība ir svarīga, jo palīdz audzēt nacionālo kapitālu – mēs Latvijas iedzīvotāji un uzņēmēji kļūsim turīgāki..

Pēdējie pieci gadi liecina par strauju obligāciju tirgus izaugsmi, kas skaidri parāda, ka uzņēmumu pieprasījums pēc kapitāla pastāv, taču ne visu nepieciešamo finansējumu ir iespējams piesaistīt banku kreditēšanas ceļā.

Tieši šo lielo valstij piederošo uzņēmumu daļēja kotēšana biržā ( valstij paturot kontrolpaketi) rada kapitāla tirgus ekosistēmu un dod nepieciešamo  grūdienu akciju tirgus attīstībai. Caur biržu ( kapitāla tirgu) kapitālisms tiek demokratizēts, un kļūst pieejams tautai, jo ikviens var kļūt par īpašnieku

Ir daļa valsts uzņēmumu, kuri nevis nes naudu, bet to pieprasa. Piemēram, koncerns Latvijas Dzelzceļš ir pakļauts gan ģeopolitiskām ietekmēm, gan pašmāju politiķu vēlmēm un reformām vadības rindās, gan prasa subsīdijas, jo viņiem līgums ar valsti tāds, ka var prasīt. Ir praktisks un sarežģīts piemērs. Kā rīkoties?

Daiga Auziņa-Melalksne:

Domāju šī situācija ir ilgstošas vilcināšanās un dzīvošanas ilūzijās rezultāts, kur lēmumu trūkums par pieaugošām problēmām krājies desmitu gadu garumā. Šis piemērs spilgti parāda vilcināšanās un ilūziju cenu.

Andris Grafs:

Rīcības piemērus var meklēt tepat kaimiņos – gan Lietuvā, gan Igaunijā. Igaunijā, piemēram, tika pilnībā pārdots dzelzceļa kravu pārvadājumu, ritošā sastāva uzturēšanas un remonta bizness – “Operail”. Savukārt Latvijā Dzelceļa uzņēmumu šobrīd jādotē, lai gan valsts gadiem no uzņēmuma regulāri  līdzekļus caur dividendēm izmantoja budžeta vajadzību segšanai, bet šobrīd uzņēmums nav gatavs darboties brīvajā tirgū reģionā. No valsts uzņēmumiem, ar lieliskiem peļņas rādītājiem ir AS Latvenergo.

Daiga Auziņa-Melalksne:

Var salīdzināt, piemēram, Igaunijas Omniva ar mūsu Latvijas pastu – kā diena pret nakti. Te ir skaidri redzamas tās sekas, ko nes nesaprātīgi politiski lēmumi un ilgstoša lēmumu nepieņemšana.

No viena piemēra nonākam pie vispārīgiem secinājumiem par valsts uzņēmumiem. Ir šīs domas kopsavilkums?

Andris Grafs:

– Valsts tiešām “sēž” uz uzņēmumiem un izdomā jebkādus argumentus, lai saglabātu status quo, kas ir sliktākais iespējamais scenārijs . Mums vismaz regulāri vajadzētu pārskatīt, kas vispār valstij pieder. Ir daudzi valsts uzņēmumi, kas pēc būtības ir iestādes, kurās saņem daudz lielākas algas nekā citās iestādēs. Mums ir arī uzņēmumi, kur nav pamata situācijai, kur valsts ir vienīgais akcionārs, piemēram, Latvijas autoceļu uzturētājs. Lēmumi vienkārši nav pieņemti.

Gan runājot par Latvijas dzelzceļu, gan par Latvijas pastu ir tā saucamā sabiedriskā komponente šo uzņēmumu darbībā. Kā ejot uz biržu šo sadaļu, kas ir sabiedrības vajadzība un nereti nav komerciāli izdevīgs pasākums, uzņēmuma darbībā saglabāt?

Andris Grafs:

– Formula ir vienkārša un nemainīga. Ja valsts vēlas īstenot pakalpojumus, vispirms jāskatās, kurš to spēj paveikt visefektīvāk. Ja, piemēram, šobrīd ir nepieciešams noteikts pasta pakalpojumu apjoms, nav būtiska argumenta pieņemt, ka to var nodrošināt tikai Latvijas Pasts. Atliek atrast labāko piedāvājumu tirgū un iegādāties tieši to pakalpojumu grozu, kas ir nepieciešams. Te es neredzu sarežģījumus, kas paredzētu, ka tikai valsts ar sev piederoša uzņēmuma starpniecību vienīgi spēj to nodrošināt .

Kāpēc? Šis valsts kapitālisma attīstības stāsts turpina progresēt. Mums jābūvē reģionos dzīvokļi, pēkšņi rodas ideja, ka to var izdarīt tikai valsts dibināta kapitālsabiedrība. Mums ir vāja kreditēšana, pēkšņi rodas ideja par komercbanku valsts īpašumā. Ikreiz, kad kāda funkcija nedarbojas pietiekami labi, par vienīgo risinājumu tiek uzskatīta tās pārņemšana valsts rokās. Te ir jautājums – vai valsts ir labākais īpašnieks, stratēģis uzņēmumiem? Atbilde ir nē un tas nepriecē. Valstij ir jāmeklē efektīvākais piedāvājums, nevis pašiem jāmēģina paveikt visu.

Jau minējām, ka par uzņēmumu pārdošanu pirmā iebilde ir, ja pārdosim visu, tad pašiem nekas neatliks. Kāds ir šis pareizais modelis vai proporcija, kad varam teikt, ka valstij paliks, uzņēmumam būs grūdiens un kapitāla tirgū izaugsme?

Roberts Idelsons:

– Pirmkārt, daudziem no mums ir atmiņas no Padomju Savienības, kur viss piederēja valstij, un neviens no iedzīvotājiem pat neuzdrošinājās domāt, ka kaut kas no tā visa varētu piederētu arī viņam. Nevilkšu paralēli ar to laiku, tomēr, vai kādam Latvijā ir sajūta, ka viņam pieder, piemēram, daļa no Latvenergo? Nezinu, man personīgi nav šādas sajūtas, ka esmu viens no Latvenergo īpašniekiem. Man reāli nekas no tā nepieder.

Ja šis uzņēmums nonāktu biržā, tad man būtu iespēja nopirkt šī uzņēmuma daļas un kļūt par tā īpašnieku. Turklāt naudu par iegūtajām akcijām es samaksātu Valsts kasei. Tad man būs dividendes un es jutīšos kā īpašnieks. Es uzskatu, ka politiķi uztur šo naratīvu, ka cilvēkiem kaut kas pieder, lai saglabātu savu ietekmi.

Ja tomēr valsts pārdod kāda uzņēmuma daļas, kas ir, piemēram, 20% no tā vērtības, par saņemto naudu var mazināt valsts parādu, kas šobrīd izmaksā apaļu summu.

Otrkārt, ja valsts uzņēmumā ienāk biznesa kārtība un ierēdņu un politiķu domāšana to pamet – tā vērtība neizbēgami pieaugs, tostarp arī to 80% vērtība, kas paliks valsts rokās. Pilnīgi iespējams, ka pēc akciju iekļaušanas biržā valsts daļas absolūtās vērtība nemainās. Taču rezultātā sabiedrība iegūst trīspakāpju ieguvumu. Pirmkārt, katram iedzīvotājam ir iespēja iesaistīties valsts uzņēmumā – vai nu privāti, vai arī ar pensiju fonda starpniecību. Otrkārt, valsts iegūs reālu naudu, lai segtu ārējo parādu un maksātu mazākus procentus. Treškārt, pieaugs uzņēmuma vērtība.

Beidzot mēs zināsim uzņēmuma vērtību, ieskatoties to akciju cenā biržā, jo šobrīd mēs pat to īsti nezinām. Kad uzņēmums ir biržā mēs zinām tā vērtību un varam sekot līdzi tās izmaiņām un varam saprast, kā darbojas uzņēmuma vadība.

Atgriežoties pie tēzes par lēmumu nepieņemšanu un piespiedu iznākumu, gribu teikt, ka ikvienam ar pamata finanšu zināšanām šie principi ir skaidri un saprotami, kādēļ jārīkojas un lēmumi jāpieņem. Ja valsts ierēdņi un politiķi lēmumus nepieņem – visticamāk viņiem zināšanu trūkst. Šeit var vilkt paralēles ar valsts amatpersonu, deputātu un ministru deklarācijām. Tās pavēstī, ka šie cilvēki, kas tik pārliecināti diskutē par šiem jautājumiem – par kapitāla tirgu, par kapitālsabiedrību darbības principiem, – paši biržā un vērtspapīros neinvestē, līdz ar to viņiem ir grūti profesionāli spriest par šo tēmu.

Andris Garafs:

– Ir praktisks Ignitis piemērs Lietuvā. Viņi biržā piesaistīja teju 500 milj. eiro. Šī darījuma rezultātā Lietuvas IKP pieauga par aptuveni 2%.

Daiga Auziņa-Melalksne:

– Pie Roberta teiktā par valsts ieguvumiem, vēlos piebilst, ka valsts uzņēmuma akciju pārdošanas gadījumā visi, kas tās būs iegādājušies, saņems dividendes, tajā skaitā, arī valsts. Investori maksās kapitāla pieauguma nodokli valsts budžetā.

Andris Garafs:

– Liels ieguvums manā skatījumā ir pašu uzņēmumu domāšanas izmaiņas. Latvijas Autoceļu uzturētājs, kas šobrīd plāno pieteikt sevi kapitāla tirgū, atklāja, ka uzņēmumā domāšana ir kardināli mainījusies pēc tam, kad apzinājās, ka būs jāstrādā bez dotācijām brīvā tirgū.

Bija tāds apgalvojums no valdības pirms pāris gadiem, ka līdz 2027. gadam sasniegsim 9% akciju tirgus kapitalizāciju. Šķiet nereāli. Izdosies, ir iespējams kāds brīnums?

Roberts Idelsons:

– Arī pirms diviem gadiem tas nebija iespējams šādā termiņā, un šobrīd šī mērķa sasniegšanas esam attālinājušies vēl tālāk.

Daiga Auziņa-Melalksne:

– Lēmumu novilcināšanas rezultātā esam atlikuši šo mērķi uz nezināmu nākotni.

Andris Grafs:

– Patiesībā situācija iznākumā var kļūt vēl sliktāka – IKP, lai arī lēni, pieaug, taču  kapitalizācija samazinās. Rezultātā esam nonākuši vēl sliktākā situācijā nekā pirms pāris gadiem, ja mērķis ir vērtēt procentus pret IKP.

Ir viens jautājums par pašu iniciatīvas būtību. Vai ceļot veiksmīgu valsti var atturēt politiķus no vēlmes celt nodokļus? Es par to, ka nodokļu celšana ir kļuvusi par tādu kā tradīciju vai pienākumu un ir grūti noticēt, ka visām vēlmēm un iecerēm naudas pietiks.

Roberts Idelsons:

– Es teiktu tā, ka Saeimā es šī vēlme celt nodokļus netiek novērota. Priekšlikumi par nodokļu celšanu nāk galvenokārt no Finanšu ministrijas, jo tieši tai ir pienākums sabalansēt budžetu un tas ir veids, kā to panākt pie citu risinājumu neesamības. Situācija valstī ar sarūkošo demogrāfiju nav iepriecinoša, un kaut ko panākt tikai ar lozungiem ir grūti. Līdz ar to, bieži vien mēs redzam, ka tiek gatavotas nozaru attīstības stratēģijas ar lieliem un grūti realizējamiem mērķiem, bet spējas pieņemt praktiskus un ne īpaši sarežģītus lēmumus, kas ir acu priekšā, nav.

Andris Grafs:

– Veikt uzņēmumu akciju emisiju nav gluži aicinājums uzņēmumiem iet eksporta tirgos. Vienā gadījumā runa ir par konkrētiem lēmumiem un reālu rīcību , bet otrajā –   aicinājums, ko var izteikt, nemainot esošo praksi. Mums ir uzņēmumi, kas ir komerciāli, ar lielu potenciālu, kas ir neizmantots. Par to ir vērts padomāt. Piemēram, LMT-TET, Conexus Baltic Grid, Rīgas ūdens, Rīgas Siltums, airBaltic, un Latvijas pasts,ir potenciālie spēlētāji, kas var iegūt līdzekļus no invetoriem. . Valsts šādas investīcijas nevar nodrošināt

Es domāju, ka veidojot uzņēmumus ar profesionālām valdēm un padomēm, ar ambīcijām un spēju piesaistīt finanšu līdzekļus attīstībai ir iespējams izpildīt to mājasdarbu, kas ļautu, piemēram, necelt PVN par 2%.

Daiga Auziņa-Melalksne:

– Valstij, politiķiem ir jāsāk uzvesties kā atbildīgam īpašniekam – tā ir pirmā lieta, kas jāizdara. Ir skaidri jāizvērte, kas konkrētājā brīdī valstiski ir izdevīgi. Kapitāla piesaiste uzņēmumu attīstībai ir iespējama biržā un droši vien nav iespējama no valsts budžeta. Visbeidzot, runājot par valsts drošību, mums ir būtiski, lai daļa investīciju Latvijas lielajos uzņēmumos ir no ārvalstīm, mūsu sabiedrotajiem – tas stiprina mūsu drošību. Ārvalstu investorus interesē lielie uzņēmumi, un tādi Latvijā ir. Šādu ārvalstu investoru esamība Latvijā vairo ģeopolitisko drošību. Tas palīdz stiprināt Latvijas valsts tēlu un prestižu. Lietuva no tā visa neizvairās – tā mērķtiecīgi strādā pie ārvalstu investīciju piesaistes, un, izliekot biržā sava lielākā enerģētikas uzņēmuma akcijas, nav neko zaudējusi. Tieši pretēji – šis solis ir veicinājis veiksmīgu attīstību. Atbilde uz sākotnējo jautājumu, visticamāk, slēpjas vēlētāju noskaņojumā. Politiķiem ir jāpamato nodokļu celšana situācijā, kad pašu saimniecība nav sakārtota, turklāt vēlēšanas ir ļoti tuvu.

Avots: Jānis Goldbergs, Dienas Bizness