Kādas pārmaiņas ekonomikā un ietekmi uz ieguldījumu portfeļiem radīs procentu likmju samazināšanās cikls?

Gaidāmajam ASV / Eiropas procentu likmju samazināšanās ciklam, kas daļēji jau ir sācies, būs atšķirīga ietekme uz dažādām pasaules valstīm un to ekonomiku. Kādas pārmaiņas un ietekmi mēs varam gaidīt – potenciālos scenārijus iezīmē Voldemārs Strupka, Signet Bank investīciju eksperts.

ASV ekonomika, kuras nominālais IKP uz 2/3 ir atkarīgs no mājsaimniecību izdevumiem, šajā posmā, visticamāk, izjutīs salīdzinoši mazu ietekmi no procentu likmju samazināšanās. Viens no iemesliem ir fakts, ka uzticamu privāto patērētāju un uzņēmumu parādi galvenokārt ir ar fiksētām procentu likmēm, un, otrkārt, atšķirībā no valsts kases emitētām parādzīmēm, ir ilgtermiņa parādi – 30 gadu hipotēkas, 10, 20, pat 30 gadu uzņēmumu obligācijas. To procentu maksājumi gadu gaitā nav būtiski mainījušies un nemainīsies arī turpmāk. Jāņem arī vērā, ka aizdevumi tika ņemti ar vēsturiski ļoti zemām procentu likmēm.

Uzņēmumiem ar zemu kredītreitingu un mazajiem uzņēmumiem, kas paļaujas uz banku aizdevumiem, parasti ir īsāki vidējie parāda atmaksas termiņi un šie uzņēmumi ir daudz  atkarīgāki no procentu likmju pārmaiņām. Līdzīga situācija ir arī patērētājiem ar zemiem ienākumiem, kuru parādsaistības ir ar mainīgu procentu likmi. Taču tie veido mazāku daļu no kopējā ASV privātā parāda, salīdzinot ar hipotēkām un investīciju kategorijas uzņēmumu obligācijām. Daudzviet Eiropā, kā arī attīstības valstīs, situācija ir citādāka.

Ņemot vērā, ka “augšējie” 50% patērētāju (pēc ienākuma līmeņa) kopsummā tērē ievērojami vairāk nekā “zemākie” 50%, šī atšķirība bija spēcīgs kopējā patēriņa virzītājspēksiepriekšējā pēc-Covid procentu likmju kāpuma ciklā (Eiropā tas bija daudz mazāk izteikts). Procentu likmju kāpuma ciklā iedzīvotāji ar augstākiem ienākumiem un uzkrājumiem, un uzņēmumi ar lieliem naudas uzkrājumiem un konta atlikumiem gūst lielākus procentu ienākumus, bet to parāda maksājumi nemainās. Var teikt, ka likmju kāpums (un inflācija) pat veicina viņu tēriņus / investīcijas.

Pēc-Covid procentu likmju kāpuma ciklā, ASV bija izteikti spēcīgs mājsaimniecību patēriņš un pakalpojumu sfēra, un vāja rūpnieciskā ražošana. Ķīnā, protams, bija pretēji. Šobrīd šie ASV valsts ekonomikas dzinējspēki sāk mazināties – bezdarba līmenis ir pieaudzis līdz 4,3%, lai gan joprojām tas tiek kvalificēts kā zems, acīmredzami norāda pašreizējo virzību. Radītās darba vietas ir pagaidu, pastāvīgo darba vietu skaits samazinās par labu pagaidu darba vietām un algu pieaugums palēninās. Palielinās tirdzniecības bilances deficīts. Tā kā privātā sektora parādu refinansēšana pakāpeniski pieaug (ar relatīvi augstākām likmēm nekā iepriekšējā desmitgadē un pirms Covid pandēmijas), tas sāk izdarīt spiedienu uz cilvēkiem un uzņēmumiem, jo īpaši tiem, kas nav spējuši samazināt savu parādu slogu, vai refinansēt parādu pie pagājušās desmitgades likmju līmeņiem.

Vājinoties darba tirgum un samazinoties inflācijai, FRS mandāts mainās  – no koncentrēšanās uz inflācijas apkarošanu uz līdzsvarotāku pieeju un nodarbinātības pārvaldību. Tas nozīmē, ka varam sagaidīt likmju samazinājumu pat tad, ja inflācija saglabāsies virs 2% mērķa (vai mērķa pārskatīšanu), ko dažas citas attīstīto valstu centrālās bankas jau izdarījušas.

Jāapzinās, ka šajā ciklā maz ticams, ka hipotēku (un citu parādu) procentu likmes būs (vidēji) zemākas par pēdējās desmitgades procentu likmēm, un tas nozīmē, ka tirgū būs maz refinansēšanas vērtu aizdevumu (Eiropā situācija ir līdzīga – hipotekārie kredīti tika ņemti pie ļoti zemām likmēm). Pievienojot šim vienādojumam budžeta deficītu 6-7%+ no IKP, tirdzniecības un valūtu karus, tarifus un kvotas, militārus konfliktus un salīdzinoši augstas vidējās resursu cenas. Šie faktori, visticamāk, neļaus FRS un citām centrālajām bankām samazināt (vai vismaz ilgi turēt) procentu likmes tuvu 0%, kā tas bija iepriekšējā desmitgadē. Turklāt ASV un lielākā daļa Rietumu valstu šobrīd ir “fiskālās dominances” stāvoklī, kad valdības parāds un deficīts ir tik liels, ka tas sāk mazināt monetārās politikas efektus, tas ir, procentu likmju kāpums var palielināt fiskālo deficītu par lielāku absolūto summu, nekā tas var samazināt privātā sektora kreditēšanu vai patēriņu.

Fiskālās dominances laikā var gaidīt arī augstāku vidējo inflāciju nekā iepriekšējās desmitgadēs. Uzņēmējdarbības cikli var būt vājāki vai pat veidot stagflāciju, jo privātā kreditēšanas līmeņa pieauguma un samazinājuma ciklus aizēno ekonomikā iepludinātā ilgstošā fiskālā palīdzība. Būtībā tas ir tas, kas notiek šobrīd.

Šo faktoru kombinācija teorētiski un praksē novedīs pie neviennozīmīgas situācijas ASV (un daudzās citās attīstītajās valstīs) un, visticamāk, pie ekonomiskās aktivitātes lejupslīdes. Savukārt, valstis, kurās privātajam sektoram ir liela daļa parādu ar mainīgo procentu likmi, saņems ātru un jūtamu stimulu patēriņam un uzņēmējdarbībai. Sanāk, ka daļa no Eiropas un lielākā mērā jaunattīstības valstis, kur hipotēku likmes un uzņēmumu parādsaistības ir ar mainīgu procentu likmi un kur parāds parasti ir ar īsāku termiņu, būs lielākie ieguvēji no zemajām procentu likmēm. Attīstības valstīm ir diezgan daudz dolāros denominētu parādu, kas kaitē, kad ASV īsteno ierobežojošu monetāro politiku. Potenciāli šīs valstis varētu gūt vērtīgus ieguvumus un piedzīvot līdzīgu ekonomisko uzplaukumu, kāds bija no 2003. līdz 2007. gadam (pieņemot, ka šajās valstīs nenotiks lielas politiskās krīzes vai militārie apvērsumi). Tādējādi varam atgriezties pie pirmskrīzes situācijas 00. gados – Eiropa un jaunattīstības tirgi kļūs relatīvi pievilcīgāki nekā ASV tirgus. Manuprāt, šādos tirgus apstākļos labi klāsies arī zeltam un reāliem aktīviem.

Vidēja termiņa un ilgtermiņa aktīvu izvietojums portfeļos būtu jāpārskata, ņemot vērā ietekmi gan pašreizējā monetārās politikas cikla ietvaros, gan ārpus tā, pieļaujot dažādus scenārijus.

Ieguldījumi parasti tiek veikti vairākās “laika dimensijās”. Tā saucamo “īstermiņu” (3-12 mēneši) galvenokārt izmanto portfeļu naudas atlikumu pārvaldībai un koriģēšanai. Izņemot tirdzniecības un spekulāciju momentus, vidēja termiņa horizontu (1-2 gadi) parasti izmanto, lai saprastu, kur mēs atrodamies monetārās likviditātes un ekonomiskās aktivitātes ciklā, lai koriģētu aktīvu ienesīguma gaidas un pārvaldītu riskus. Ilgtermiņa horizontu (5 gadi un vairāk) izmanto, lai noteiktu ekonomikas strukturālo tendenču virzienu, lai saprastu, kurās nozarēs ir nepietiekami ieguldījumi (un tāpēc iespējama ražošanas cikla izaugsme) vai kuras jaunās tehnoloģijas būtiski mainīs mūsu dzīves un/vai darba veidu.

Mēs, kā arī daudzi citi mūsu industrijas kolēģi, joprojām uzskatām, ka “klasiskais portfelis”, kas sastāv no divām aktīvu klasēm, kur akcijas un obligācijas mainās noteiktās proporcijās, šajā tirgus vidē nav piemērots. Galvenokārt tāpēc, ka abām šīm aktīvu klasēm “patīk” zemas un nemainīgas inflācijas likmes, ko, diemžēl, daudzi no mums (it īpaši Rietumeiropā un ASV) neatceras, jo darbu uzsāka daudz vēlāk par pēdējās inflācijas desmitgades beigām 80. gados. Akcijām vislabākie ekonomikas izaugsmes gadi ar ļoti zemu inflācijas līmeni, savukārt obligācijām vislabvēlīgākais laiks ir ekonomikas lejupslīde (arī “bezinflācijas” ietvaros). Mums jāsaprot, ka četrdesmit gadu strukturālās “bezinflācijas” un strukturālās procentu likmju samazināšanas periods, visticamāk, ir pagātne.

Mūsdienu vēsturē attīstītajās valstīs bijušas trīs izteikti inflācijas periodi: 1910., 1940. (abi ir pasaules karu periodi) un 1970-80. gadi, ko noteica – pirmkārt, straujāka valūtas vērtības samazināšanās un/vai enerģijas cenu pieaugums dažādu iemeslu dēļ. Šajos laika periodos ne akcijas, ne obligācijas neuzrādīja labus sniegumus (it īpaši reālā izteiksmē, ieskaitot inflācijas faktoru). Akcijas un obligācijas uzrāda sliktus rezultātus, kad strauji pieaug ražošanas izmaksas un procentu likmes. Vēsturiski šajās desmitgadēs enerģētikas un izejvielu ieguvēju kompāniju akcijas, kombinējot tās ar zeltu, ir uzrādījušas labākus rezultātus nekā “klasiskais portfelis”.

Turpmākajos gados, pat centrālām bankām mainot monetārās politikas kursu, un vidējā termiņā spēlējot uz obligāciju pieaugumu, būs prātīgi, ja portfelī būs aizsardzība pret inflāciju (jau minētie aktīvi un nozares). Portfeļa akciju daļa ir labāk nodrošināta ar starptautiskiem uzņēmumiem, kas parasti gūst labumu no ekonomiskās izaugsmes, kad inflācijas līmeņi ir ļoti zemi (kas ir iespējams īstermiņā un vidējā termiņā). Vērts pievērst uzmanību arī “naudai” – īsajām obligācijām, kas pie pašreizējām augstajām likmēm labi pasargā no tūlītējas inflācijas, kā arī recesijas riska un palīdz ar likviditāti.