Tā bija spontāna doma – aizbraukt uz Prāta Vētras koncertu Jelgavā, lai gan visas biļetes jau bija izpārdotas. Ar diviem mazajiem dēliem rokās un cerību sirdī devāmies pie ieejas teritorijā. Un tad – gluži kā no debesīm – kāds svešs cilvēks piedāvāja vienu, pēdējo biļeti.

Viens no puikām vēl varēja ienākt man līdzi bez biļetes, bet otram… es lūdzu palīdzību citam koncerta apmeklētājam. Viņš uzreiz piekrita izpalīdzēt. Vairs nebija svarīgi, ka bijām sveši – tajā brīdī mēs kļuvām vienoti. Iekšā valdīja burzma, troksnis, tūkstošiem balsu. Un tad – īstajā brīdī, īstajā laikā – atvērās fanu zonas barjera. Mēs tikām tieši pašā priekšā pie skatuves.

Maniem puikām acis mirdzēja no prieka. Viņi sēdēja man uz pleciem visu koncerta laiku, dziedāja līdzi, un Renārs vairākas reizes visiem priekšā esošajiem bērniem “deva pieci”. Bet viens mirklis palika īpašs – kad abi puikas pieskārās Renāra rokai. Tas bija kā laimes dzirksts, un to redzēja visi uz lielā ekrāna.

Viņi par to runā vēl šodien.

Mans “Garmin” pulkstenis pēc koncerta rādīja – 19 000 soļus. Tie nebija vienkārši nostaigāti, bet nodejoti. Katrs solis ritmā, ar bērniem uz pleciem un emocijām sirdī.

Kopš tās nakts Prāta Vētra ir kļuvusi par viņu mīļāko grupu. Mēs ejam uz koncertiem gadu no gada, bet nekas vairs nesasniedz to vienu – Jelgavas brīnumu. Tā bija nakts, kas paliks ar mums uz mūžu.
Jo dažkārt pietiek ar vienu biļeti… lai piedzīvotu stāstu, ko atcerēties visu mūžu.