Dmitrijs Kavarga (1972)

Intervija ar mākslinieku Dmitriju Kavargu

Dmitrijs Kavarga nemīl komentēt savus mākslas darbus, jo uzskata, ka tiem “jārunā” pašiem. Izmantojot ekskluzīvo iespēju, aicinājām mākslinieku uz sarunu un ļāvāmies filozofiskam domu plūdumam par biomorfo mākslu, kurā bieži mimētiskais elements ir reducēts līdz minumam, koncentrējoties tieši uz formveides un koncepta jautājumiem.

Savu karjeru jūs sākāt kā gleznotājs. Kādēļ pievērsāties tēlniecībai?
Gleznojot, es biju ierobežots ar nosacītām audekla dimensijām. Šī virsma, protams, var ietvert veselu pasauli visās tās izpausmēs, taču beigu beigās tas ir tikai rāmis un audekls. Kad apstājos pie audekla, iedarbinu nosacītu iedomu ierīci, tādejādi paplašinot esošo realitāti. To iespējams salīdzināt ar virtuālās realitātes briļļu uzlikšanu. Savukārt tēlniecībā mani piesaista tas, kā skulptūras ienāk mūsu materiālajā pasaulē. Tās ir it kā dzīvas būtnes, kas nokļuvušas mūsu realitātē un izmainījušas vidi ap sevi.

Kad jūs sākāt nošķirt glezniecību no tēlniecības?
Kā mākslinieks vienmēr esmu izjutis šo atšķirību, un man ir gribējies aizpildīt šo “reālo pasauli” ar telpiskiem tēliem. Bet vēl aizvien varu izmantot glezniecību un audekla plakni, lai dotos nosacītā ceļojumā uz citām realitātēm.

Jūs par sevi runājat maz. Kādā intervijā sevi nodēvējāt par “biomorfisku radikāli”. Vai varat paskaidrot sīkāk, ko tas nozīmē?
Biomorfisks radikālis – tas ir izdomāts veids, kā es runāju par savu māksliniecisko darbību. Apzināti cenšos izšķīdināt savu sociālo komponenti. Mans “Es” arvien vairāk saplūst ar maniem darbiem, pārvēršoties bioloģiskā instrumentā; apziņa mitinās bioloģiskajā čaulā; un šīs ārējās čaulas transformācijas vērošanu var nosaukt par ne tikai manas daiļrades, bet arī par visas dzīves jēgu.

Zināms, ka nodarbojaties ar bioloģijas, fiziskas, kosmosa un tehnoloģiju pētniecību. Kas ir jūsu iedvesmas avoti?
Nez vai to varētu nosaukt par pētniecību, drīzāk tie ir nejauši un ļoti pavirši pieskārieni. Mana domāšana nav strukturāla, taču visas lietas, kas saistītas ar tehnoloģijām, matemātiku un zinātni, atraisa manu iztēli. Priekšnojauta par nezināmo liek iekšēji trīsēt, sajūtot ko jaunu, un tas ir ideāls stāvoklis, lai radītu.

Daudzi jūsu darbi radīti sadarbībā ar zinātniekiem, programmētājiem, inženieriem. Vai ir viegli sastrādāties ar šo jomu pārstāvjiem?
Patiešām, sadarbība ar citiem cilvēkiem man nedodas viegli, īpaši grūti atrast kopīgu valodu ir ar tehnoloģisko profesiju pārstāvjiem. Māksliniekam nav zinātnisko grādu, ir tikai sajūta, ka viss šajā dzīvē ir pārejošs, īpaša nedrošība… Ar vienu no robottehniķiem es esmu pazīstams jau desmit gadus, un mums bija nepieciešami trīs gadi, lai viņš beidzot sāktu uztvert mani nopietni. Tikai daudzas sarunas pie vīna glāzes par laikmetīgo mākslu beidzot spēja izkausēt ledu starp mums un sarkastiskos smīniņus.

Analizējot jūsu darbus, var novērot nepārprotamu interesi par formu. Vai formas jautājumi jums ir būtiski, vai svarīgāka tomēr ir darba ideja, vēstījums?
Viss, par ko mēs esam spējīgi domāt un ko esam spējīgi uztvert, lielākā vai mazākā mērā ir austs no diviem elementiem – no zināmas abstraktas haotiskas būtības, kuru mēs uztveram intuitīvā līmenī, un racionālas struktūras, kas izskaidro un transformē šo būtību, padarot to saprotamu un skaidru. Atbrīvojoties no vienas komponentes, mēs pārstāsim būt cilvēki ierastajā nozīmē. Tieši tāpat ir ar mākslu, tajā pastāvošās idejas ir savijušās ar to “plastiskajiem” iemiesojumiem. Mākslinieks, radot savus darbus, var eksperimentēt ar šo komponenšu procentuālo sastāvu, taču ieiet tikai vienā un aizvērt aiz sevis durvis no iekšpuses nav iespējams. Jāsaka, ka visinteresantākais notiek kaut kur uz robežas. Abstrakti formu veidojumi nereti pārvēršas pavisam konkrētās un vārdos aprakstāmās idejās. Un pretēji, filozofisku tekstu var transformēt kustīgā antropomorfiskā skulptūrā. Svarīgi ir koncentrēt savu radošo uzmanību uz šīm pārvērtībām, lai pamazām pavērtos diezgan satraucošas atklāsmes…

Pēdējos gados jūs veidojat ļoti daudz lielformāta darbus. Kas pamudināja pāriet uz lielo formu tēlniecību?
Jaunībā es noformulēju savu sapni – aiziet glezniecībā un neatgriezties… Tā bija metafora, taču tagad tā man šķiet gluži sasniedzama. Tajos brīžos, kad mans ķermenis mēnešiem ilgi strādā lielas formas iekšienē vai šaudās starp gigantiskām polimēru skulptūrām, es vairs nezinu, kas es esmu… “Es” pazūd kaut kur mākslas darba iekšienē.

Kā top lielformāta darbi? Vai vispirms ir skices un tikai tad idejas tiek realizētas materiālā?
Parasti lielo darbu skices ir nepieciešamas, lai apspriestu ieceri ar nosacīto “pasūtītāju”. Nav nozīmes, vai tas būtu projekts galerijai vai publiskās vides objekts. Retāk, bet mēdzu sagatavot arī maketus. Tas atvieglo darbu, samazinot izgāšanās risku, taču piešķir procesam zināmu rutīnas elementu, jo daudzas lietas jau ir atrisinātas un tikai atliek tās īstenot. Vislabāk man tomēr patīk strādāt bez skicēm, kad katrs procesā pieņemtais lēmums ir bezgala svarīgs un rezultāts – neparedzams. Arī savu māju es principiāli būvēju bez skicēm. Tā ir gigantiska skulpturāla matērija, kas pati vēršas plašumā. Tā ir dzīva, un man ir iespēja jebkurā mirklī mainīt virzienu, saplūst ar procesu un ļaut skulptūrai ietekmēt manus lēmumus.

Jūs klasiski veidojat monohromus darbus, bet pēdējos gados arvien vairāk ir redzamas spilgtas neona krāsas. Vai tonalitātes maiņai ir kāds īpašs iemesls?
Krāsa – tā ir psiholoģiska telpa, tīra vizuālā enerģija. Pretstatot dažādas krāsas, tās sāk “cīkstēties” viena ar otru, notiek tāda dīvaina “ķīmiska” reakcija, bieži vien toksiska un iznīcinoša. Es tikai tagad, kad jau vairākus gadus veidoju mākslas darbus, uzdrošinos uzsākt šos krāsainos un riskantos eksperimentus…

Vai ir grūti strādāt ar polimēriem? Kā jūs tos raksturotu?
Polimēru ir neiedomājami daudz, un tie visi ir ļoti dažādi. Vienā darbā var tikt izmantoti kādi pieci vai septiņi veidi. Lai strādātu ar katru no tiem, nepieciešamas iemaņas darbā ar specifiskām iekārtām. Dažādi 3D printeri, kuru man šobrīd ir veseli trīs, augstspiediena aparāts karstās cietināšanas poliuretāna izsmidzināšanai, kura apgūšana prasīja vairākus mēnešus, visdažādākie degļu un gāzes maisījumi plastmasai, iekārtas sveķiem un kompozītiem. To visu pat nav iespējams uzskaitīt.

Bankas kolekcijā atrodas Jūsu darbs no sērijas no “Biostruktūras”. Kā tapa šī sērija un cik darbi kopumā bija sērijā?
Tā ir sērija, kas iesākās ar lielu reljefa darbu (300х600 cm), es strādāju pie tās tālajā 2005. gadā. No šī reljefa atdalījās un “izlidoja” manas pirmās skulptūras, izplatoties plašajā izstāžu vidē. To bija daudz – gan lielas, gan pavisam mazas, daļēji saistītas ar šo reljefu. Pēc tam šī sērija atbrīvojās no sākotnējā reljefa un kļuva par atsevišķiem tēlniecības objektiem. Skulptūras bija piekārtas uz tērauda āķiem, kas stiprinājās pie griestiem ar ķēdēm, atgādinot ērmīgus bioloģiskus artefaktus, kas “izrakti” no cilvēka apziņas dzīlēm. Vēlāk daži no tiem tika sašķaidīti un pārstrādāti jaunos objektos. Viens no tiem, vairākkārtīgi pārdzimstot, ir iekļauts arī Signet Bank Art Collection.

Kādi ir tuvākie projekti, kurus plānojat īstenot drīzumā?
Ja par tiem pastāstīšu, tas nozīmēs, ka šie projekti jau būs daļēji iemiesojušies vārdos. Tāpēc, lai turpina “briest”, es negribu tos traucēt.

Dmitrijs Kavarga

Dmitrijs Kavarga savus darbus veido unikālā tehnoloģijā, paužot reti harmonisku, abstraktu formu izjūtu. D. Kavarga ieguvis atzinību un kļuvis par vienu no populārākajiem “science art” autoriem ne tikai Krievijā, bet arī starptautiskā mākslas vidē. Pēdējo septiņu gadu laikā viņa darbi izstādīti Londonā, Parīzē, Ņujorkā, Vīnē, Bāzelē, Cīrihē un dažādās Krievijas pilsētās. Viņš pats sevi dēvē par “biomorfisku radikāli”, tādējādi iezīmējot savu radošo meklējumu diapazonu. “Man patīk par sevi domāt kā par bioloģisku mākslas instrumentu, kurš spēj materializēt neredzamos psihiski fizioloģiskos procesus, izvelkot to apjomīgās projekcijas realitātē,” saka D. Kavarga.

Signet Bank Art Collection esošā skulptūra tikusi izstādīta Bāzelē, Cīrihē un Londonā. Tas ir daļa no projekta “Biostruktūras” – polimerizētu organisku un neorganisku objektu kombinācija, kas imitē dabas formas, kuras katra attīstās savā virzienā, bet koptēlā ir neticami plastiskas un harmoniskas.