Deniss Prasolovs (1973)

Intervija ar Denisu Prasolovu

Rīdzinieki un galvaspilsētas viesi jau vairākus gadus priecājas par iespaidīgo, desmit metrus augsto Pērtiķi Semu, kurš sākotnēji atradās Kronvalda parkā, taču pēdējos gadus organiski papildina Jaunās Teikas urbāno vidi. Skulptūra veidota 2016. gadā Tēlniecības kvadriennāles “Konservatīvisms un Liberālisms” ietvaros un tās prototipa autors ir Sanktpēterburgā dzīvojošais tēlnieks Deniss Prasolovs. Aicinājām Denisu uz sarunu, lai uzzinātu, kā māksliniekam izdodas apvienot divas mūsdienu mākslas pasaulē diametrāli pretējas lietas – laikmetīgās tēmas un ļoti tehnisko, 18. gadsimta klasiskajai krievu tēlniecības tradīcijām raksturīgo meistarību.

Nav noslēpums, ka šobrīd pasaule piedzīvo globālu krīzi, kas atspoguļojas katra cilvēka personiskajā un profesionālajā dzīvē. Kāda ir jūsu recepte, lai veiksmīgāk izdzīvotu šajā sarežģītajā un izaicinājumu pilnajā laikā?

Vientulība ir galvenais mana darba priekšnosacījums. Arī parastos apstākļos es bieži mēdzu uz ilgu laiku pašizolēties un izmantoju respiratoru, strādājot ar bronzu un akmeni (alerģijas dēļ), tāpēc var teikt, ka mans dzīvesveids un ārējais izskats nav īpaši mainījušies.

Jūs esat absolvējis Sanktpēterburgas Nacionālo akadēmiju, Veisenzē Mākslas koledžu un Austrumsomijas universitāti. Vai akadēmiskā izglītība spēcīgi ietekmēja jūsu māksliniecisko stilu?

1990. gados, nokļūstot Vaisenzē, mani pārsteidza pieeja mācību procesam. Padomju laikos klasiskās mākslinieciskās izglītības iestādes gatavoja galvenokārt monumentālās propagandas speciālistus, kas strādāja pēc pasūtījuma, un šīs tradīcijas tobrīd vēl bija ļoti spēcīgas. Tu varēji būt teicamnieks, neradot nevienu daiļdarbu! Vaisenzē radošā sastāvdaļa bija svarīgāka par amatniecisko un lietišķo. Studenti domāja par projektiem un izstādēm, nevis par pieminekļiem laukumos. Man tas kļuva par lielu atklājumu un vienlaicīgi lūzuma punktu.   Akadēmiskā izglītība deva man rīkus, kurus es izmantoju savā darbā, bet ne stilu.

Vai, jūsuprāt, mākslinieka profesiju var apgūt skolā?

Mākslinieka profesija – tas nav zināmu iemaņu vai prasmju klāsts, tā ir ceļa izvēle. Dažkārt skola nav obligāta, taču brīžiem tās ļoti pietrūkst.

Kādas ir prasmes, kurām obligāti jāpiemīt mūsdienu māksliniekam?

Ambīcijas un kritiskā domāšana.

20. gadsimta 20. gados franču sociologs Moriss Albvakss ieviesa “kolektīvās atmiņas” jēdzienu. Lai arī par šī jēdziena interpretāciju ticis daudz diskutēts, domāju, ka jūsu darbību varētu raksturot kā kolektīvās atmiņas fenomena pētniecību…

Šobrīd es apgrozos sabiedrībā, kuras kolektīvo apziņu nav iespējams un pat ir bīstami pētīt, jo dažāda vecuma, uzskatu un izglītības cilvēku vēsturiskā atmiņa nereti ļoti stipri atšķiras. Būtu ļoti interesanti nodzīvot līdz cilvēku kolektīvās atmiņas pētījumiem (tagadnē).

Jūsu darbos bieži redzamas atsauces uz salīdzinoši neseno PSRS periodu un tam raksturīgo kultūru. Pieļauju, ka bijušā PSRS valstu bloka iedzīvotājos šīs tēmas raisa interesi un daudziem tā pat ir daļa no viņu bērnības vai jaunības. Taču kā uz jūsu mākslu reaģē citu kultūrtelpu, piemēram, Amerikas vai Eiropas iedzīvotāji?

Es ienīstu PSRS tēmas ekspluatāciju. Es ļoti labi atceros, kāda bija dzīve PSRS, un nesaskatu tajā neko romantisku vai nostalģisku, lai gan tā ir arī daļa no manas dzīves.

Mans projekts “Pirmā ekipāža” ir veltīts dzīvniekiem, kas pabijuši kosmosā krievu, amerikāņu un franču kosmiskajos kuģos. Viņi ir gājuši bojā vai izdzīvojuši, lai kosmosā varētu doties cilvēks. Es uzskatu dzīvniekus par tādiem pašiem planētas iemītniekiem kā mēs, un viņi bija spiesti kļūt par pirmajiem kosmosa apguvējiem. Tas ir piemineklis viņiem.

Iespējams, cilvēkiem no bijušās PSRS ir izveidojies priekšstats (kā reiz pateicoties kolektīvajai atmiņai), ka kosmoss pieder krieviem, taču tas tā nav. Cilvēkiem visā pasaulē kosmoss jau sen vairs neasociējas ar Krieviju, tāpēc problēmu ar uztveri citās valstīs nav bijis (līdztekus Latvijai projekts ir bijis eksponēts arī Vācijā un ASV).      

Savukārt projektā “NON TESTATUM” es izmantoju PSRS laiku sadzīves priekšmetu – medicīnisko urīna uztvērēju, kā arī vārdu un formu spēli kā melu un netīras propagandas metaforu. Mana darba jēga ir labi saprotama tiem, kuru vārdu krājumā ir teiciens “avīžu pīle”, ar kuru apzīmē apzinātu viltus ziņu izplatīšanu plašsaziņas līdzekļos. Pīles atrodas Ulli Ziga (Šveice) kolekcijā.

Kā un vai savā pētniecības procesā esat novērojis paaudžu un kultūru atšķirības?

Globalizācijas dēļ, robežas starp kultūrām kļūst arvien izplūdušākas. Atšķirības starp paaudzēm vienmēr ir bijušas un būs, taču mūsdienās šī plaisa palielinās neiedomājamā ātrumā.   

Kas attiecas uz pētniecību kā tādu: 2020. gadā, kad sākās pandēmija, es sapratu, ka īsta pētnieciskā darbība tomēr norit zinātniskajās laboratorijās, nevis mākslinieka darbnīcā. Piemēram, kad es iecerēju projektu “Pirmā ekipāža”, man bija diezgan grūti apkopot nepieciešamos materiālus par šo tēmu, atšķirt melus no patiesības u.t.t. Tad es vērsos Darvina muzejā, kur saņēmu lielisku, zinātnieku veidotu pētniecisko materiālu.

Vēl viens piemērs: kad es nolēmu izmantot skulptūrai īpašu betonu, mani eksperimenti atveda mani uz Betona institūtu. Man tika dota iespēja iepazīties ar zinātnisko pētījumu materiāliem un pielietot tos.

Pētniecība – tā ir jaunu zināšanu producēšana. Kā mākslinieks es nevaru producēt jaunas zināšanas, es varu tikai parazitēt uz citu cilvēku veikto pētījumu rezultātiem.

Signet Bank Art Collection atrodas 10 skulptūras no jūsu darbu sērijas “Pirmā ekipāža”. Sērija ir veltīta dzīvniekiem, kas izmantoti raķešu izmēģinājumos Padomju Savienībā. Pastāstiet, lūdzu, vairāk par šo sēriju…

Kā jau es teicu, tā ir sērija par dzīvniekiem un visiem mūsu planētas iemītniekiem. Dzīvniekus savos eksperimentos izmantoja ne tikai Padomju Savienība, bet arī citas valstis. Amerikāņi izmantoja pērtiķus, francūži – kaķus. Suņi Belka un Strelka tika padarīti par padomju propagandas varoņiem, viņi ir visplašāk pazīstami publiskajā kultūrā. Savukārt es gribēju atklāt arī citu varoņu stāstus. Sērija vēl nav pabeigta. Šobrīd man ir sešpadsmit varoņi, pēdējā ir astere, kas uzziedēja orbītā 2016. gadā.

Kurš no šiem stāstiem ir jums pašam ir vismīļākais? Kādēļ?

Man vistuvākais ir Sems. Amerikāņi izmantoja savos kosmiskajos eksperimentos pērtiķus, jo tie fizioloģiski ir ļoti tuvi cilvēkam. Bieži vien šie eksperimenti bija cietsirdīgi un traumatiski. Pērtiķi kosmosā tika pakļauti milzīgam stresam vientulības un baiļu dēļ, viņiem ir attīstītāks intelekts, salīdzinot ar citiem dzīvniekiem. 1969. gadā ASV Kongress pieņēma lēmumu pārtraukt eksperimentus kosmosā ar pērtiķu piedalīšanos.

“Pērtiķis Sems” kvadriennāles ietvaros pārtapa par lielformāta skulptūru un pie tā bildējas simtiem bērnu un pieaugušo. Vai tas ir jūsu pirmais šāda veida vides mākslas objekts?

Divi no maniem darbiem ir izstādīti Sanktpēterburgas publiskajā telpā – “Vienradzis” (2000. gads) ir aplūkojams Sanktpēterburgas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes pagalmā, savukārt “Menedžeris” –  Aptiekāru krastmalā.

Abi no bronzas veidotie objekti jau paguvuši apaugt ar jaukām tradīcijām. Vienradzī studenti bāž lapiņas “veiksmei” pirms eksāmeniem, bet menedžerim berzē gredzenu cerībā uz veiksmīgām precībām.

Kāda ir jūsu attieksme pret mākslu publiskajā telpā?

Sarežģīta. Viss ir atkarīgs no konteksta un vietas. Pasaulē ir vesela virkne lielisku mākslas objektu publiskajā telpā. Diemžēl, to nevarētu teikt par Krieviju. Es ļoti pārdzīvoju, kad Sanktpēterburgas vēsturiskajās vietās tiek uzstādīti pieminekļi. Uzskatu, ka vajadzētu noteikt moratoriju ilglaicīgām monumentālām lietām, taču man nav pretenziju pret pagaidu objektiem.

Es biju loti priecīgs, kad Sems no Kronvalda parka pārbrauca uz Jauno Teiku, kurš viņš iederas daudz labāk, nekā veclaicīgajā parkā.

Kā top jūsu darbi – vai veidojat skices, paraugus, maketus, skulptūru sagataves?

Darbu tapšanas procesam ir veltīts mans projekts “Partenoģenēze” (2015. gads). Partenoģenēze ir viens no dzimumvairošanās veidiem, kurā olšūnas attīstās pieaugušā organismā bez apaugļošanas. Es izvēlējos šo procesu, lai metaforiski aprakstītu savu daiļradi: idejas dzimšana – iznēsāšana – mokpilnas dzemdības vienatnē.

Kas attiecas uz tehnikām un tehnoloģijām, te es esmu ļoti tradicionāls. Pēdējā laikā tēlniecībā ir ienākuši daudz jauni materiāli, taču pats process – skice, modelis, forma, liešana – ir nemainīgs jau ilgus gadus.

Savā Instagram platformā jūs regulāri dalāties ar fotogrāfijām no darba procesa. Viens no publicētajiem attēliem fiksēja to, ko pats nodēvējāt par “Mākslīgo gaļu” (“Искусственное мясо”). Cilvēka anatomija arī iepriekš bijusi jūsu interešu lokā, taču tagad, redzot šo attēlu, šķiet ka notiek padziļināta tēmas izpēte. Vai uzminēts?

Mākslīgās gaļas izgatavošanas tehnoloģija vēl ir tikai aizmetņa stadijā. Pēdējo gadu laikā ideja ir veikusi lielu ceļu – no kaut kā neēdama līdz produktam, kuru pēc garšas un uzturvērtības ir grūti atšķirt no īstas gaļas. Vizuāli tā izskatās kā nepatīkama barojošas substances pika. Kā mākslinieks es piedāvāju dizainu in vitro meat –– organismu bez nervu sistēmas un smadzenēm. Šī darba procesā es pētīju ziloņa anatomiju, jo viņam ir ļoti lieli muskuļu šķiedru kūļi un saprotama struktūra.

Noformulējiet lūdzu – kas māksla ir jums: darbs, aizraušanās vai varbūt kaislība?

Māksla – tas ir mans dzīvesveids.

Deniss Prasolovs

Deniss Prasolovs ir Sanktpēterburgā bāzēts tēlnieks un restaurators. Absolvējis Sanktpēterburgas Nacionālo Akadēmiju (Valsts Mākslas un Industrijas akadēmiju), Veisenzē Mākslas koledžu un Austrumsomijas universitāti. Mākslinieks kopā ar tēlnieku Pāvelu Ignatjevu izveidojis radošo apvienību “Masterskaja #7”. Līdz šim viņš radījis daudzus pieminekļus, kas eksponēti Krievijas pilsētvidē. Mazo formu tēlniecībā D. Prasolovs, lielākoties, pievērsies dzīvnieku pasaules attēlojumam, ar kuru palīdzību ilustrējis dažādus mitoloģiskus, vēsturiskus un literārus sižetus, kā arī komentējis bioloģiskus procesus un zinātnes skatījumu uz dabas parādībām. D. Prasolovs fiktīvas stilizācijas apvieno ar naturālistisku formu valodu, spēcīgi ietekmējoties no 18.-19. gadsimta tēlniecības tradīcijām. Mākslinieka darbi eksponēti Sankpēterburgas Valsts Krievu muzejā, Erarta Muzejā un Valsts  Pilsētvides skulptūru muzejā. Signet Bank Art Collection iekļautas 10 skulptūras no D. Prasolova darbu sērijas “Pirmā ekipāža”. Sērija ir veltīta dzīvniekiem, kas tika izmantoti raķešu izmēģinājumos Padomju Savienībā. “Pirmā ekipāža” – tā ir sava veida piemineklis, dzīvniekiem kas netieši palīdzēja cilvēkam apgūt kosmosu.