Tajā laikā es biju jauna, brīva meitene. Viņš – jauns, brīvs puisis. Es dzīvoju Latvijā, viņš mācījās un strādāja Zviedrijā. Pēc mēneša ilgas sarakstes nolēmām satikties un kopā doties uz Prāta Vētras koncertu Lietuvā. Man – ļoti netipiski. Kautrīgai meitenei – ar pirmo reiz satiktu puisi šķērsot robežu, doties uz koncertu, nakšņot vienā dzīvoklī… Tas nebija man raksturīgi. Un tomēr – liktenis lēma citādi. Un izrādījās – tas bija par mani. Par mums.

Vakars paskrēja smieklos, patiesi siltās emocijās, ar rozā taureņiem un brīnišķīgu mūziku. Neliels mulsums. Un iemīlēšanās. No tās dienas neesam šķīrušies. Atgriezāmies no koncerta, tai pašā vakarā noīrējām dzīvokli un sākām kopdzīvi. Viņš pameta darbu, sakārtoja skolas lietas Zviedrijā, un jau astoņus gadus ejam dzīvi kopā.

Es ticu – tieši Prāta Vētras mūzika mani atvēra, iedrošināja ļauties un noticēt, ka dzīve notiek, ja tai ļaujas. Es ķēru laimi aiz astes. Un man izdevās. Tajā vasarā apmeklējām gandrīz visus Prāta Vētras koncertus Latvijā. Tas kļuva par mūsu tradīciju – kolīdz izziņots koncerts, atceļam visus citus plānus. Vienmēr izvēlamies fanu zonu – lai būtu tuvāk mūzikai, emocijām un tam, kas vieno.

Šogad naktsmītne Mežaparkā jau ir norezervēta kopš pirmās dienas, kad tika izziņots koncerts. Biļetes gan vēl nav iegādātas – varbūt tā ir zīme, ka šoreiz tās atradīs mūs pašas. 🙂