Devos pirmo reizi uz Liepāju, uz Prāta Vētras koncertu, tās bija neaprakstāmas emocijas, atceļā mašīnas aizmugurē raudāju no saviļņojuma, lai neviens neredz, raudāju! Koncertā Renārs tā starp citu pieminēja gājienus 1836 apkārt Latvijai, tieši šis brīdis man mainīja pasaules uztveri. Tālākos 3 gadus, apstaigājot Latviju, un milzum lielo mīlestību pret ceļu, Latviju, Ziedoni un, protams, tik ļoti mīlotajiem Prāta Vētras puišiem, kurus bija iespēja satikt “citādāk” caur gājieniem un atmiņā paliekošām atmiņām! Paldies Jums, dārgie! Jūs tiešām esat ļāvuši un likuši man augt kā cilvēcīgam cilvēkam! Neaizmirsīšu šī ceļa dotās zīmes caur kurām satiku Jūs. Jūs nenojaušat, cik dziļi un spēcīgi manī iesējāt brīnuma sajūtu!