Atbraukt no tālās Latgales uz savu pirmo Prāta Vētras koncertu Skonto stadionā 17 gadu vecumā – tas bija piedzīvojums, kuru nevarēju palaist garām. Pat tad, kad draugs pēkšņi “uzmeta”, nolēmu doties viena. Un labi vien ir – citādi stāvētu kā paraugmeitene, bet tā vietā pievienojos citu fanu pulkam, kopā dziedot un dejojot tā, it kā pasaule apstājusies.

Kad koncerta beigās ieskanējās Četri krasti, no sajūsmas un noguruma pasaule kļuva miglaina – un es noģību! Laimīgā kārtā mani noķēra aizmugurē stāvošie, un vārdi: “Meitenīt, jums varbūt ūdeni?” bija kā glābšanas zvans.

Pat ja biju viena, Prātnieku pūlī jutos kā starp savējiem – tāds draudzības un brīvības sajaukums, kas palicis atmiņā uz mūžu.