Bija siltā jūlija pievakare, kad Jelgavas pļavas pie Lielupes sāka pildīties ar cilvēkiem. Tūkstošiem soļu, dažādas valodas, vecāki ar bērniem uz pleciem, pusaudži ar karogiem, cilvēki, kas atgriezušies no ārzemēm – visi vienoti vienā gaidā: Prāta Vētra Jelgavā.

Un tad – mirklis, kad gaismas nodzisa, un skatuves ekrānā parādījās pazīstamais logo. Pirmie akordi. “Tur kaut kur starp debesīm un zemi…” Un skanēja ne tikai no skatuves – skanēja no tūkstošiem krūtīm.

Starp pūli stāvēja Marta. Viņai šis bija pirmais Prāta Vētras koncerts dzīvē. Viņa bija zaudējusi tēti pirms pusgada, un tieši viņš viņai bija dāvinājis pirmo grupas disku, kad viņai bija tikai septiņi gadi. Viņi vienmēr klausījās “Lidmašīnas” braucienos uz laukiem. Elīna bija ilgi vilcinājusies – vai vispār viņa varēs izturēt šīs emocijas?

Un tad skanēja “Spogulīt, spogulīt” – dziesma, ko viņa kopā ar tēti dziedāja skaļi, lai pārspētu veco auto radio troksni. Asaras pašas krita, bet viņa dziedāja līdz. Apkārt esošie cilvēki nemanāmi paklusēja – viena sieviete viņu apskāva no sāniem, vienkārši klusi stāvēja ar viņu kopā. Pūlī nepazīstamie kļuva līdzcilvēki.

Un tieši tur – Jelgavas debesīs, gaismas šautrās un tūkstošu balsīs – Elīna sajuta, ka viņas tētis kaut kādā veidā ir tepat. Viņa saprata – mūzika dziedē. Prāta Vētra viņai šajā vakarā deva ne tikai koncertu, bet arī mieru.

Tāds ir Prāta Vētras spēks – viņi ne tikai dzied dziesmas, viņi ļauj cilvēkiem sajust, dzīvot un dziedēt. Un Jelgava šajā vakarā kļuva ne tikai par koncertvietu – tā kļuva par vietu, kur sirdis atveras.