Tas notika ap 2007.gadu. Es tikko biju beidzis skolu un sāku studijas universitātē. Kā tas bieži notiek – iemīlējos. Par laimi, jūtas bija abpusējas, un mēs sākām satikties. Mums bija līdzīga gaume mūzikā – īpaši patika Prāta Vētra.

Pēc dažiem mēnešiem viņa no manis izšķīrās. Man joprojām bija jūtas, un es turpināju censties. Kad uzzinājām par koncertu Siguldā, nolēmām doties. Es nopirku divas biļetes – sev un viņai. Nolēmām tikties pie ieejas. Katrs brauca ar savu kompāniju.

Kad ierados, mēģināju piezvanīt, bet sakari nestrādāja. Tā bija ēra, kad pie liela pūļa tīkli bieži pārtrūka. Ne zvani, ne SMS negāja. Viedtālruņu vēl nebija – tikai podziņu telefoni.

Mani draugi iegāja, bet es paliku ar viņas biļeti. Pēc brīža tomēr iegāju, cerībā, ka, ja izdosies sazināties, iedošu viņai biļeti caur žogu. Iekšā satiku draugus – viņi juta man līdzi.

Tad atnāca SMS: “Es pie laternas, gaidu!” Es izskrēju ārā un meklēju katru laternu. Viņas nebija. Vēlāk sapratu – ziņa bija aizkavējusies. Atgriezos koncertā, tad atkal izgāju, domājot, ka varbūt arī viņa meklē mani. Tajā vakarā izlietoju četras biļetes – divas savas un divas pirktas uz vietas. Skrēju turp un atpakaļ kā iemīlējies divdesmitgadnieks. Un jā – es tāds arī biju. Koncertu tā īsti neredzēju.

Bet stāsts tur nebeidzas.

Kad koncerts beidzās, visi devās prom. Ar draugiem gājām uz mašīnu… un viņa – nāca pretī! Neticami! Mēs apskāvāmies. Izrādījās – arī viņa nevarēja sazināties, nopirka biļeti un meklēja mani iekšā, kamēr es – ārā.

Pēc šī vakara mēs atkal satuvinājāmies. Tagad, 17 gadus vēlāk, mēs joprojām uzturam saikni un glabājam siltās atmiņas par to nakti, kad mūs atkal vienoja mīlestība uDivi koncerti, divi brīnumi zem sirdsn mūzika.