Es joprojām skaidri atceros 2025.gada 20.jūliju – to silto, viegli vējaino vasaras vakaru Liepājā. Dienu, kad pirmo reizi mūžā piedzīvoju Prāta Vētras koncertu klātienē. Skārda bungu tūre – tolaik šis nosaukums man neko daudz nenozīmēja. Tagad tas nozīmē visu.

Patiesībā viss sākās jau dienu iepriekš. Biju atbraukusi jau iepriekšējā vakarā. Tajā vakarā, staigājot gar jūras malu, sadzirdējām koncerta mēģinājumu. Skaņas nāca no tāluma – ģitāras stīgas, bungas, Renāra balss… It kā viļņi būtu nesuši man priekšā dziesmas, ko vēl nekad nebiju dzirdējusi dzīvajā. Es stāvēju smiltīs, vējš plivināja matus, un es smaidīju – viena, bet pilnībā klātesoša.

Nākamajā dienā jau pāris stundas pirms vārtu atvēršanas biju tur – starp simtiem citu, kas arī bija atveduši savu sirdi uz šo vietu. Saule cepināja, gaidīšana šķita bezgalīga, bet es zināju – katra minūte šajā rindā mani tuvina brīdim, kuru neaizmirsīšu.

Kad vārti beidzot atvērās, es skrēju. Un tiku. Tieši priekšā. Tieši tur, kur viss notiek.

Kad viņi uzkāpa uz skatuves un pirmās skaņas satricināja zemi, visa pasaule man apkārt izzuda. Palika tikai viņi, mūzika un es. Katra dziesma bija kā daļa no manas dzīves – ne tikai skaņa, bet atmiņas, jūtas, dzīves mirkļi. Es dziedāju ar visu dvēseli. Raudāju, smējos, dejoju. Es sajutu, ka esmu īstajā vietā, īstajā laikā.

Un nu jau katrs Prāta Vētras koncerts Liepājā ir kļuvis par manu personīgo rituālu, par maniem svētkiem. Katru gadu es atgriežos – reizēm viena, reizēm ar draugiem. Taču vienmēr ar sirdi vaļā. Jo tā sajūta, ko piedzīvoju tajā pirmajā reizē, paliek uz mūžu.

Kopš tā brīža es sev apsolīju – kaut reizi satikšu viņus dzīvajā. Ne jau kā fane, kas tikai stāv ar autogrāfa lapiņu, bet kā cilvēks, kurš pateicas. Par to, ka viņu mūzika ir bijusi man līdzās brīžos, kad pašai sevi bija grūti atrast.

Es nedomāju, ka vajag garu sarunu – pietiktu ar pāris minūtēm. Ar vienu īsu acu kontaktu, smaidu vai vienkāršu “paldies”.