Mans stāsts ir par cilvēcību, kas silda sirdi vēl ilgi pēc koncerta.

“Skārda bungu tūres” noslēguma vakarā Mežaparkā mēs ar sievu, gadu veco meitiņu ratiņos, 11 gadus veco dēlu un suni devāmies pie estrādes no ārpuses – paklausīties koncertu “aiz sētas”. Dēlam līdzi bija velosipēds, un mēs dzīvojam pavisam netālu.

Kamēr staigājām gar teritoriju, pie mums pienāca kāda sieviete un jautāja:
“Jūs izskatāties pēc jaukas ģimenes – nevēlaties noskatīties koncertu no iekšpuses?”

Viņa piedāvāja divas biļetes, taču bijām četri un vēl ar suni. Pateicām paldies un atteicāmies. Bet tad sapratām – dzīvojam tikai 10 minūšu attālumā! Piegāju pie tās pašas sievietes, un viņa smaidot iedeva mums biļetes. Es aizvedu suni un riteni mājās un atgriezos.

Pie ieejas apsargi mūs bez problēmām ielaida, un mēs jau bijām iekšā – starp pārējiem tūkstošiem cilvēku. Tad pamanīju, ka uz biļetēm rakstīts “VIP”. Pie apsarga noskaidrojām, ka ar tām var tikt uz paaugstinātu platformu – viņš pat palīdzēja uznest ratiņus. Tur bija brīvas sēdvietas un lielisks skats uz skatuvi.

Tā vietā, lai klausītos aiz žoga, mēs šo vakaru pavadījām kopā ar pazīstamām personībām VIP zonā – pateicoties svešas sievietes labestībai.

No sirds – paldies Tev, nezināmā dāvātāj! Šis bija neaizmirstams piedzīvojums mūsu ģimenei.
Un Prāta Vētra – jūs skanējāt mūsu sirdīs vēl ilgi pēc koncerta.