Sveiki šajā burvīgajā otrdienā! Stāsts būs par Prāta Vētras dziesmu “Lidmašīnas”…

Kādā vakarā, darot darbiņus pagalmā, pie sevis dungoju:

“Kur ir man lidmašīna?
Bet kur ir man lidmašīna?
Kur ir man lidmašīna?
Kur tā ir?”

Meita (5 gadi), spēlēdamās netālu, pēkšņi pienāk un jautā:
– Mammu, tu gribi lidmašīnu? Nebēdājies, tev būs!
Saku: tā ir tikai dziesma, un turpinu savus darbus.

Paiet brīdis – meitiņa atskrien ar no papīra izveidotu lidmašīnu rokās:
– Mammu, šī būs tava lidmašīna! Tikai nebēdājies. Kad izaugšu liela, nopirkšu tev īstu. Tagad man vēl nav darba un naudas… Tajā mirklī bija gan smiekli, gan siltums, gan tāda viegla aizkustinājuma sajūta… Un arī pārdomas – vai tiešām es dungoju tik skumji, ka bērns padomāja, ka man sāp?