Es vēl nekad neesmu bijusi uz “Prāta Vētras” koncertu. Katra reize, kad viņi uzstājas, kaut kā nesanāk – vai nu esmu citur, vai nav ar ko iet, vai vienkārši… dzīve. Bet vienmēr, kad redzu foto un video no koncertiem, kad draugi stāsta, kā bija, man rodas tāda dīvaina sajūta – it kā būtu nedaudz skumji, ka palaidu garām, un tajā pašā laikā tāda klusa pārliecība: “Mana reize vēl nāks.”

Viņu mūzika mani pavada jau sen. Dziesmas, kuras klausos, kad viss šķiet smagi. Dziesmas, kas liek atcerēties vasaru. Un dziesmas, kas vienmēr būs fona skaņa kādām manām īpašām atmiņām.

Un varbūt tieši tāpēc, ka vēl neesmu bijusi, es zinu – kad beidzot aiziešu, tas būs kaut kas vairāk nekā tikai koncerts. Tas būs kā sen gaidīts tikšanās mirklis. Tāpēc šis nav stāsts par to, kā es biju uz koncertu. Šis ir stāsts par to, kā es tam vēl tikai gatavojos. Un es zinu — būs vērts gaidīt.