Kad biju pavisam maza, ar plikiem ceļgaliem un acīm, kas vēl tikai mācījās sapņot, tētis man pirmo reizi parādīja Prāta Vētru. Viņš piespieda veco magnetofonu pie sirds un teica: “Klausies, meitiņ, tā ir mūzika, kas paliek dvēselē.” Tajā brīdī es vēl nesapratu vārdus, bet sajutu – kaut ko īstu, skaistu un lielu. Kaut ko, ko gribēju paturēt uz mūžu.

Mēs dzīvojām vienkārši. Naudas trūka, bet siltuma – nekad. Biļetes uz koncertiem bija tālas kā zvaigznes debesīs – redzamas, bet neaizsniedzamas. Un tomēr, katru reizi, kad skanēja Prāta Vētra, es jutos tuvāk tām zvaigznēm. It kā man būtu atļauts sapņot, pat ja dzīve bija klusa un pieticīga.

“Mazā bilžu rāmītī”… Tā nav tikai mīļākā melodija. Tas ir mans iekšējais stāsts. Tā dziesma mani glāba, kad dzīve šķita netaisnīga. Tā mani mierināja, kad jutos maza un nevajadzīga. Un tā man atgādināja, ka pat klusākā balss pelna, lai to sadzird.

Šobrīd es nezinu, kā to pateikt skaļāk, bet… šis nav tikai koncerts. Tas būtu ceļojums atpakaļ pie sevis – pie tā mazā bērna, kurš sēdēja uz vecas segas, klausījās radio un sapņoja reiz būt klāt. Tā būtu dāvana manai dvēselei – pierādījums, ka brīnumi patiešām notiek tiem, kas tos nebeidz gaidīt.

Varbūt man visu dzīvi bija jāmācās pacietība, lai tagad, šajā brīdī, varētu saņemt vienu – tik ļoti ilgotu iespēju. Vienu biļeti. Vienu vakaru. Vienu dziesmu, kas beidzot skan man – dzīvajā.