Kad man bija 12 gadi, 2008.gadā, vecāki man uzdāvināja biļeti uz manu pirmo koncertu. Tā nebija vienkārša dāvana – tā bija biļete uz Prāta Vētras koncertu Preiļos. Līdz tam viņu mūziku klausījos kasetē, domājot, ka tā ir vienkārši kārtējā grupa, kas skan fonā. Bet tajā vasaras vakarā viss mainījās.

Kad ieraudzīju viņus uz skatuves, sajutu to enerģiju, dzirdēju dziesmas, ko līdz tam biju tikai dungojusi savā istabā, manī dzima kaut kas lielāks par mūzikas mīlestību – dzima sapnis. No tās dienas zināju: es vairs nekad neizlaidīšu nevienu Prāta Vētras tūri.

Un tā arī bija. Katrs koncerts kļuva par manas dzīves neatņemamu daļu. Esmu bijusi visur – Ventspilī, Jelgavā, Valmierā, Daugavpilī… Vienīgā pilsēta, kur vēl neesmu bijusi, ir Rīga. Bet tas tikai piešķir stāstam mazliet noslēpumainības – kā nepiepildītu solījumu, ko kādreiz ļoti ceru piepildīt.

Tagad, kad man blakus aug mazais ķipars, saprotu, cik ļoti gribu nodot šo sajūtu tālāk. Es sapņoju par dienu, kad viņš stāvēs pie skatuves, klausoties tās pašas dziesmas, kas reiz mainīja manu pasauli. Un varbūt kādu dienu viņš stāstīs saviem bērniem, ka viss sākās ar vecākiem un vienu vasaras koncertu.

Kur Jubalta pavadījumā mēs kopā dziedāsim “Spogulīt”, vai lielajā kopkorī – “Manu dziesmu”, ar prieka asarām acīs.

Tā mēs, jau trīs paaudzēs, turpinātu šo tradīciju – dzīvot caur mūziku, dziedāt kopā ar tūkstošiem citu un sajust, ka esam daļa no kaut kā lielāka. Jo, kā saka Prāta Vētra: viss ir tieši tā, kā tu vēlies.