Sākumā Prāta Vētra man šķita vienkārši “tie saldie puiši”, kas īpaši neuzrunāja. Viņu dziesmas biežāk patika klases meitenēm, un šķita, ka viss tas bums nav priekš manis. Bet laika gaitā viss mainījās. Viņu mūzika sāka biežāk skanēt ballītēs, dziesmas kļuva par fonu draudzībai, smiekliem un svarīgiem brīžiem. Un pamazām arī es pats pieķēru sevi dungojam līdzi.

Gadiem ejot, kļuva skaidrs – šī nav vienkārši popgrupa. Viņi kļuva par daļu no mūsu paaudzes skaņu celiņa. Ar draugiem regulāri apmeklējām viņu koncertus, un katrs no tiem bija kā mazs piedzīvojums – smiekli, emocijas, dažkārt arī kāds negaidīts notikums, bet vienmēr – kolosāls emocionālais uzlādējums.

Taču visspilgtākais brīdis bija tikšanās ar Prāta Vētru Dublinā. Tajā brīdī es pārliecinājos, cik viņi patiesi ir “savi cilvēki” – draudzīgi, vienkārši, dzīvespriecīgi. Nebija ne kripatiņas iedomības vai lepnuma, ko varētu sagaidīt no populāriem mūziķiem. Tikšanās laikā kopā padziedājām, sirsnīgi izsmējāmies un kārtīgi izplāpājāmies – kā ar seniem draugiem. Tas bija viens no tiem vakariem, kurus glabā sirdī vēl ilgi.

Tāpēc šodien ar patiesu lepnumu saku – ir milzīgs prieks un gods sekot šai grupai. Viņu kvalitāte, mūzika un līmenis vienmēr pārsteidz un iedvesmo. Prāta Vētras koncerti nav tikai koncerti – tie ir svētki, kas uzlādē ilgām dienām un pat nedēļām. Emocionālā deva, ko viņi dod, pietiek ilgam laikam.