Es nezinu, cik gadu man toreiz bija – varbūt sešpadsmit, varbūt septiņpadsmit – bet zinu vienu: mīlestība pret Prāta Vētru jau sen bija kļuvusi par neatņemamu manas bērnības daļu. Manā istabā skanēja viņu dziesmas, un sirdī dzīvoja viens sapnis – kādreiz redzēt viņus dzīvajā un iepriecināt.

Un tad pienāca tas brīdis – Mežaparks. Liels koncerts. Es biju laimīga īpašniece savai biļetei. Tajā dienā no rīta dārzā saplūcu pašas skaistākās asteres – rūpīgi izvēlētas, rūpīgi sasietas. Mazas rokas, liels pušķis. Mazs cilvēks, liels sapnis.

Mēs sēdāmies mašīnā un devāmies no Valmieras uz Rīgu. Tētis pie stūres, mamma blakus. Un tad… ceļš, kas pārvēršas šokā. Avārija. Mēs visi trijatā – dzīvi, paldies Dievam –, bet mašīna vairs nekust. Puķes skumst man klēpī, un acis piepildās ar asarām. Viss bija sabrucis. Vai viss?

Tieši šajā neiespējamajā brīdī – kā mazā brīnumā – mani krustvecāki zvana. Viņi brauc no Kurzemes un ir netālu. Viņi sagriež stūri, pārtver mani un aizved uz Rīgu. Tētis un mamma paliek, lai kārtotu avārijas sekas. Viņi atdod savas biļetes krustvecākiem, un es, noraudājusies, bet ar cerību sirdī, turpinu ceļu.

Mežaparks. Tūkstoši cilvēku. Un es – viena, klusi satraukta, ar savu asteru pušķi. Sākas koncerts. Gaismas, skaņa, dziesmas, adrenalīns. Un tad – tajā vienā īstajā brīdī – es metu savu pušķi skatuves virzienā. Sirds apstājas. Vai viņš nokritīs zemē? Pazudīs tumsā?

Nē.

Renārs Kaupers to paceļ. Viņš paceļ manu bērnības sapni. Viņš pamāj ar puķēm rokā visai Mežaparka jūrai. Un es tajā brīdī jūtos kā vislaimīgākais cilvēks pasaulē. Tas bija mans pušķis! Tas mirklis pat nonāca koncerta video ierakstā DVD – es to esmu pārskatījusi desmitiem reižu, neticot, ka tas tiešām notika.

Un tas, ko iemācījos tajā dienā – pat tad, kad šķiet, ka viss sabrūk, sapņi atrod ceļu. Arī tad, ja tie sākas ar pušķi dārzā. Un tajā dienā man patiešām šķita – iespējams ir viss!