Reiz dabūju no Kaupera autogrāfu ar tekstu: “Kas gan par koncertu tas, kur Vita nav pirmajās rindās!” Nenoliegšu, rakstītajā bija zināma daļa patiesības. 🙂 Tas bija skaists laiks – pirms 20 un vairāk gadiem –, kad ceļojām pa PV koncertu norises vietām, pēc tam nakšņojām autoostās vai citur uz soliņiem, jo nebija ne mašīnas, ne tiesību, ne – pilngadības. Un – protams! – visos koncertos stāvējām pirmajā rindā.

Tikšana pirmajā rindā vispār bija vesela epopeja. Pirmkārt, bija jāierodas vairākas stundas pirms koncerta sākuma un jāsēž pie ieejas. Otrkārt, tiklīdz sākās iekšā laišana, bija JĀSKRIEN.

Atceros ekstrēmāko cīņu par kāroto vietu 1. rindā. Tas bija Limbažos 2000. gadu sākumā, kad nesos lejā pa estrādes uzkalniņu ar šķēršļu joslu – soliņiem – tā, it kā man skrietu pakaļ uzbrucēju bars. “Uzbrucēju bars” bija citas meitenes ar līdzīgiem nodomiem kā man. Es uzvarēju! Tagad trenējos garo distanču skriešanā, bet, šķiet, nekad vairs neesmu attīstījusi tādu ātrumu, kā mērojot ceļu no ieejas līdz 1. rindai PV koncertā.

Un – ko tad, kad nonācām tur? Stundām sēdējām un sargājām savas vietas. Pēc tam par apņēmību tikām atalgotas ar īpašu balvu – katrā koncertā vismaz kāds no grupas mums uzsmaidīja. Man, jaunietei no mazpilsētas, tiešām neko vairāk nevajadzēja. Ja vēl Kaupers pieskārās manai rokai, tad vispār biju tuvu absolūtas laimes stāvoklim – ja Renārs tajos laikos būtu dibinājis harēmu, es pieteiktos rindā (pirmajā, protams!). Ā, un tad vēl bija tā reize, kad tiku atalgota ar Jubalta mediatoru – viņš meta, visas pirmās rindas “iemītnieces” stiepām rokas pēc šī dārguma, un tad kādu laiku apjukušas vērāmies apkārt, nesaprotot, kura to noķēra. Izrādījās – tas bija pielipis man pie rokas. :))

No sava PV koncertu 1. rindas mēbeles statusa atvadījos sen (pieaugšanas blakne), bet reizēm gribas vecās, labās nostaļģijas vārdā PV koncertā nostāties 1. rindā un gaidīt, vai kāds no grupas man uzsmaidīs. Vienīgi tik ātri paskriet vairs nevaru. 🙂