Kādā lietus apdraudētā vasaras vakarā, burtiski pēdējā brīdī, ļāvos impulsam un nopirku biļeti uz “Prāta Vētras” koncertu Liepājā. Tas nebija plānots. Un tomēr kaut kas lielāks mani tajā virzīja — vēlme pēc piedzīvojuma un klātbūtnes. Ne tikai pastaiga ap stadionu un koncerta atskaņas — es vēlējos būt notikumā ar visu savu būtību.

Kāpēc lietus apdraudēts vakars? Laika prognoze solīja lietu — un tas arī lija. Bet lija visapkārt Daugavas stadionam. Ne virs mums. It kā mākonis būtu bijis maigas dabas, lai neuzdrīkstētos pārtraukt to, kas šajā vakarā notika. Visticamāk, tāpēc, ka šis koncerts nebija tikai par mūziku — tas bija par sirdīm, kas sitas vienā ritmā. Par mīlestību, kas piepilda telpu un pārveido realitāti.

Koncertu apmeklējām četratā — es, mana māsa, draudzene un viņas meita. Dziesmu plūsmā, kuru ritmi kā viļņi pāršalca pāri mūsu dvēselēm (un, godīgi sakot, arī balsīm, kas dziedāja līdzi katram vārdam), notika kaut kas neparedzēts un dziļi cilvēcisks. Draudzene apskāva savu meitu. Es pievienojos. Tad arī māsa. Mūsu mazais siltuma aplis izauga. Kāds svešinieks klusi pietuvojās un pievienojās. Tad vēl kāds. Un vēl. Līdz beidzot mēs visi — sveši, bet vienoti — stāvējām cieši kopā, apskāvušies, ļaujoties šim vienreizējam mirklim. Tas bija kā viļņojošs cilvēkmīlestības lauks, kā dzīva, elpojoša mandala no cilvēkiem, kas nezināja cits cita vārdus, bet juta vienu un to pašu — mēs neesam vieni…

Tajā brīdī es sapratu, ka dažkārt pasauli pārveido nevis grandiozas idejas, bet vienkāršs cilvēcīgs apskāviens. Bez vārdiem. Bez robežām. Vienkārši — klātbūtne. Un mīlestība.

Mūsu mazais notikums ir kā apliecinājums tam, ka mūzika spēj savienot ne tikai balsis, bet arī sirdis. Un ka dažreiz vislielākā maģija slēpjas vienkāršībā — tajā, ka kāds pasper soli tuvāk, un mēs neatraidām.