2008. gada augusts. Mežaparks. Prāta Vētras koncerts. Milzīgs ekrāns. Tūkstošiem cilvēku. Skaņa, gaisma un Renāra neaizmirstamā balss. Visi dzied līdzi – pazīstami vārdi, mīļas melodijas. Tur kaut kam ir jābūt! Es to jutu – sirdī, katrā dziesmas rindiņā.

Tas bija sen gaidīts notikums. Biļetes pirktas ar lielām cerībām un vēl lielākām emocijām. Mēs ar vīru tikko bijām apprecējušies – jauni, iemīlējušies, pārņemti viens ar otru. Šis bija mūsu pirmais koncerts kopdzīvē. Dziedājām, dejojam, smejāmies. Gribējās apskaut visu pasauli. Tik brīvi, tik dzīvi – emocijas līdz kaulam. Doma bija viena: lai šis vakars nekad nebeidzas.

Mans vīrs, vienkāršs lauku puisis, pirmoreiz piedzīvoja kaut ko tik vērienīgu. Viņš turēja mani aiz rokas un smaidīja, kad mūsu skatieni satikās…Ir pagājuši gadi. Esmu palikusi viena. Dzīve iet uz priekšu, bet šīs atmiņas paliek. Vienmēr atcerēšos to vakaru kā mūsu mīlestības piedzīvojumu.
Paldies Tev, Prāta Vētra, ka biji kopā ar mani pašos skaistākajos dzīves brīžos.