Uz Prāta Vētras koncertu devāmies ar māsu – un arī viņas dēlu, kuram tas bija pirmais šāda veida pasākums. Mēs abas jau sen bijām Prāta Vētras fanu rindās, tāpēc šī bija arī iespēja viņai nodot tālāk mūsu tradīciju – dziedāt līdzi katram vārdam, lēkt dziesmu ritmā un sajust to īsto koncertburvību.

Vakars bija silts, cilvēku tūkstoši, bet kaut kā viss šķita ļoti personiski – katra dziesma bija kā atmiņa. Pie “Lec” mēs, smejoties, atcerējāmies savus jaunības koncertus, un pie “Spogulīt, spogulīt” mēs vienkārši klausījāmies un klusējām – jo dažas dziesmas runā pašas par sevi. Tā bija sajūta, ka laiks apstājas – tikai mēs, mūzika un tas brīdis, ko gribas ielikt sirdī uz ilgu laiku.

Bet īstā kulminācija bija dziesmas “Mana dziesma” laikā – visi pacēla telefonus, un skatītāju jūra pārvērtās par zvaigžņotu debessjumu. Es tajā brīdī sapratu – šis ir viens no tiem mirkļiem, ko tik vienkārši neaizmirst. Tas nebija tikai koncerts. Tā bija sajūta, ka esi mājās – dziesmās, vārdos, cilvēkos. Tā bija Prāta Vētra!