Tas bija viens no tiem vakariem, kad debesis draudēja ar lietu, bet neviens no skatītājiem stadionā nedomāja doties prom. Prāta Vētras koncerts jau bija sācies, un atmosfēra bija uzlādēta ar gaidām un emocijām. Cilvēki stāvēja cieši blakus, dziedāja līdzi, un starp viņiem bija arī Marta – jauna sieviete, kas nesen bija pārdzīvojusi sarežģītu dzīves posmu. Viņa bija zaudējusi darbu, jutusies vientuļa un gandrīz pārstājusi ticēt, ka kaut kas dzīvē var mainīties uz labo pusi.

Kad grupa sāka dziedāt dziesmu “Lec”, pēkšņi sāka līt. Lietus strauji kļuva stiprs, bet neviens nemuka. Gluži pretēji – ļaudis pacēla rokas, dziedāja vēl skaļāk, un Marta pēkšņi sajuta kaut ko īpašu. Viņa paskatījās apkārt – sveši cilvēki smaidīja cits citam, apskāvās, dejoja zem lietus. Tas bija kā atgādinājums: pat tad, kad viss šķiet pelēks un auksts, dzīvē ir vieta gaismai, mūzikai un cerībai.

Kad koncerts beidzās, viņa gāja mājās slapja, bet sirdī bija mierīga. Tajā vakarā viņa sev apsolīja: es sākšu no jauna. Viņa sāka zīmēt – ko bija atstājusi novārtā gadiem. Dažus mēnešus vēlāk viņas darbi tika izstādīti vietējā mākslas kafejnīcā.

Un viss sākās no viena dziesmas piedziedājuma, viena lietus piliena un tā kopīgā spēka, ko dod mūzika un cilvēki, kas tic labajam.