Sekoju Prāta Vētrai jau no 90. gadiem — toreiz, kad koncerts uz kuģīša “Liepāja” Rīgas Daugavā likās kā brīnums: mūzika viļņos, vējš matos un sajūta, ka dzīvē viss ir iespējams. Vēlāk ar māsu bijām Mežaparka koncertā – spilgtas gaismas, dziesmas, ko dzied visi tūkstoši vienā elpā. Tas bija mūsu īpašais vasaras rituāls.Atceros koncertu Skonto stadionā Hansabankas laikos – toreiz sapratu, ka mūzika var būt kā ceļš, kas vieno. Tā vairs nebija tikai izklaide – tā bija pieredze, kas paliek ar tevi uz mūžu.

Šodien jau ar savu dēlu braucam uz koncertiem divatā. Redzēt viņa acīs tās pašas sajūsmas dzirkstis, ko reiz redzēju māsas skatienā Mežaparkā – tā ir vislielākā dāvana. Prāta Vētra ir ne tikai grupa — viņi ir ceļabiedri vairākās paaudzēs. Un viņu koncertos ir kas tāds, kas liek atcerēties, sapņot un noticēt sev.Varbūt tas nav bildinājums vai lēmums mainīt dzīvi — bet tas ir mirklis, kad laime pielīst acīs, un gribas dzīvot skaļāk.