“Zobs, kas izkrita ar mūziku” Tas bija 2023. gada vasaras vakars Liepājā – vējš smaržoja pēc jūras un koncerta. Visa mūsu ģimene bija saposusies, lai dotos uz ilgi gaidīto koncertu – atmosfēra bija silta, pilna gaidu un vasaras dzirksts. Koncerts ritēja, cilvēki dziedāja līdzi, un mēs – visi pieci – sasēdušies plecu pie pleca, ļāvāmies mirkļa skaistumam. Un tad sākās tā dziesma – “Piedošana”. Blakus sēdēja mana vidējā meita, viņas lielās acis spīdēja skatuves gaismā, kad viņa pēkšņi iesaucās: “Mammu… man izkrita zobs.”

Patiešām – tur, kur vēl pirms mirkļa bija balts piena zobiņš, nu bija tukšums un neviltots prieks. Un tā, kamēr uz skatuves lēni dziedāja par piedošanu, mana meita izstiepa plaukstu ar mazo zobiņu tajā – tas spīdēja kā maza pērle pret skatuves gaismām.
(Foto: šeit)

Mēs apskāvāmies. Viņas pirmā “piena zoba pasaka” bija sākusies brīdī, kad fonā skanēja viena no sirsnīgākajām dziesmām, kāda jebkad sarakstīta. Tajā brīdī sapratu – šī diena vienmēr dzīvos mūsos. Ne tikai kā koncerts. Ne tikai kā dziesma. Bet kā brīdis, kad bērnība, mūzika un vasaras vakars saplūda vienā īstā, dzīvē svarīgā mirklī.