Mikēle Džangrande (1979)

Intervija ar Mikēli Džangrandi

Itāļu mākslinieks Mikēle Džangrande (Michele Giangrande) ir ekstravaganta, izsmalcināta, konceptuāla personība: viņu iedvesmo arhaiskas, primitīvas lietas, kā arī saista pārdomas par politiskiem un laikmetīgiem tematiem. Rodas sajūta, ka viņam piemīt neizsmeļama enerģija un tieksme radīt, bet, kad pajautāju Mikēlem, no kurienes šāda enerģija rodas, viņš atbildēja pārfrāzējot Dekartu: “Crĕo ergo sum”, kas nozīmē “Es radu, tātad es esmu”.

Mikēle, Jūs strādājat studijā, pasniedzat studentiem, bet brīvajā laikā tiekaties ar kuratoriem un galeriju īpašniekiem. Kāda ir Jūsu tipiskā darba diena?

Labs jautājums iesākumam. Daudzi uzdod šo jautājumu, un bieži, jāatzīstas, es uzdodu to arī sev. Esmu augstās mākslas pasniedzējs – tas prasa daudz laika, bet tajā pašā laikā tas mani stimulē, jo ļauj būt kontaktā ar jaunākās paaudzes māksliniekiem, dizaineriem un visa veida radošiem ļaudīm.

Tas sniedz daudz enerģijas un gandarījuma. Tad vēl ir rakstniecība, kino, izstādes, ceļojumi un tā tālāk. Īsāk sakot, es dzīvoju dzīvi, kurā nav laika garlaikoties. Pateicoties maniem asistentiem un arī manai partnerei, izdodas katru dienu paveikt iecerēto. Tas prasa daudz enerģijas, pacietības un nodošanās, bet pati galvenā ir iedzimtā organizatoriskā prasme. Tad var gadīties, ka pēc laikietilpīgas un uzmanīgas plānošanas stadijas darbs pāriet (ar manu tiešo uzraudzību) pie profesionāļiem – visdažādāko nozaru amatniekiem – galdniekiem, kalējiem, neona lampu ražotājiem, keramiķiem, marmora meistariem. Kā savulaik teicis Voltērs: “Tas, kas neiemieso sava laika garu, iemieso visu tā izmisīgumu.” Tagad Jūs, visticamāk, domājat, kur es rodu laiku radošiem darbiem. Bet visus savus noslēpumus es jums nevaru atklāt!

Jūsu atbilde man atsauc atmiņā Frānsisa Bēkona izteikumu: “Mākslinieka darbs vienmēr ir bijis padarīt noslēpumu dziļāku”. Bet atgriezīsimies pagātnē. Kā aizsākās Jūsu mākslinieciskais ceļojums?

Mani pētījumi rodas no plašā objektu un kultūru visuma – pasaules, kas sastāv no kabinetiem, tirgiem, bodēm, pagrabiem un noliktavām. Tajā ievijas manas bērnības atmiņas no laikiem, kad es pats sev taisīju rotaļlietas, lai man vienmēr būtu kāda jauna. Tās visas bija pašdarinātas rotaļlietas, apvienojot visu to, ko atradu mājā. Manuprāt, tas sākās diezgan agri un ļoti dabiski. Šobrīd tam visam pievienojas intelektuālais elements. Es vēlos kaut ko izpaust, kaut ko pateikt, atstāt savu zīmi, nospiedumu, pamudināt citus aizdomāties. Bet pats galvenais – man joprojām patīk izlikties, ka spēlējos ar savām rotaļlietām.

Vai Jūs izplānojat savus mākslas darbus?

Improvizācija manā darbā nevar pastāvēt. To es nevaru atļauties. Jo īpaši tad, kad nodarbojos ar monumentālām un publiskām instalācijām, viss tiek izplānots līdz pat vissmalkākajām detaļām. Protams, var gadīties neparedzēti notikumi, kas liek pieņemt lēmumus “šeit un tagad”, bet es nekad nepaļaujos uz laimi. Māksla ir atbildība.

Daži Jūsu darbi ir ārkārtīgi liela izmēra. Piemēram, projekts “Ingranaggi” (Zobrati). Kas veicina šāda veida gigomāniju?

Es vienmēr esmu strādājis pie idejas par “vizuālo arhitektūru”, kas balstīta uz vides atrašanās vietas jēdzienu kā telpas filozofiju. Instalācija “Ingranaggi” (Zobrati) radās 2011. gadā, kad tika svinēta Itālijas apvienošanās 150. gadadiena. Tas bija nepublicēts darbs lielai retrospektīvai izstādei, kuru kūrēja ARTWO Romā, – ap trīsdesmit darbiem (2001/2011) tika eksponēti par izstāžu telpu “Officine Farneto” pārvērstā rūpnieciskajā zonā. “Zobrati” izauguši no apsēstības ar vienu ideju: rats, kas simbolizē cilvēka spēju izgudrot, un reizē arī ģeometriskā figūra – aplis. Aplis apzīmē pilnību, pabeigtību, kopību. Man ļoti patīk ģeometrija un senā vēsture, jo īpaši periods pirms kristietības. Gadiem ilgi esmu nodarbojies ar pētījumiem, kurus iedvesmoja arhaiskais un pagātnes interpretēšana, sākot no savas izcelsmes un meklējot atpakaļceļu caur populārajām tradīcijām un Cilvēces Vēsturi, lai sasniegtu primitīvos mākslinieciskās izteiksmes veidus un izprastu to radošo dzirksti.

“Zobratu” apaļā forma (redzama arī citos darbos, piemēram, darbā “Mandala” (2008), kas veidots kā aplis no košām 20. gadsimta 70. gadu kaklasaitēm, vai arī “Pazuduši burvīgajā baltajā mežonīgajā aplī”, kas apli ģenerē dabas radītas zīmes uz akmeņiem) un monumentālais mērogs neuzkrītoši izrāda cieņu tam, ko es bieži godbijīgi esmu definējis kā “visu laiku vislabākās laikmetīgās mākslas instalācijas”. Tās ir megalītiskās būves, neolītiskā perioda garīguma iemiesojums, kas atspoguļo laiku kā apli un simbolizē atdzimšanu pēc nāves, piemēram, tā dēvētais Bodgara riņķis (ap 2 500 g. p.m.ē.) Orkneju salās, Skotijas ziemeļos, vai visiem zināmā Stounhendža (3 000 g. p.m.ē.) Eimsberijā, Anglijā.

Vēl var minēt arī kapu kalnus Ņugreindžu (80 m diametrā), Knūtu (95 m diametrā) un Dautu (85 m diametrā), kas radušies aptuveni pirms 5 000 gadiem un atrodas Bru-na–Boinā – vienā no nozīmīgākajām aizvēstures arheoloģisko izrakumu vietām pasaulē, 40 km attālumā no Dublinas. Sadarbībā ar kuratori Lizu Savinu (Sanktpēterburga), (sadarbība radusies Pino Paskali Muzeja fonda ietvaros)  “Zobrati” eksponēti Speciālo projektu Urālu Laikmetīgās mākslas industriālajā biennālē Jekaterinburgā (2015. gada septembris). Viss noritēja veiksmīgi, pateicoties sadarbībai un atbalstam no Lizas Savinas, Marsa Laikmetīgās mākslas centra Maskavā (projekta partneris), Spartas Aģentūras (Partnera partneris), Ksenijas Bogdanovičas (biennāles komandas koordinatore), Sašas Iordanova (galerijas “labā roka”), Andželas Varvaras (iedvesmas mūza, atbildīgā par sagatavošanu un dzīves partnere), “Uralchem” Mehāniskās inženierijas fabrikas vadītājiem un lielai grupai neatlaidīgo vietējās rūpniecības darbiniekiem, bez kuriem šis titāniskais veikums nebūtu iespējams. “Lieve è l’oprar se in molti è condiviso” (Darbs ir viegls, ja vairāki strādā kopā – Homērs).

Bankas kolekcijā ir Jūsu darbs “Radīšanas pīlāri (Laiks, Telpa, Gravitācija)”. Pastāstiet, lūdzu, vairāk par tā ideju…

Trīs misiņa plāksnes, kas veido savdabīgu mūsdienu altāra vērtni, spožā un poētiskā veidā atspoguļo trīs realitātes un Visuma dimensijas. Darba nosaukums aizgūts no slavenās Habla kosmosa teleskopa uzņemtās un 1995. gada 1. aprīlī publicētās fotogrāfijas, kurā redzamas starpzvaigžņu gāzes kolonnas Ērgļa miglājā. Darbu iedvesmojušas metāla plāksnes, kas 1972. un 1973. gadā bija piestiprinātas pie zondēm “Pioneer 10” un “Pioneer 11”. Uz tām bija attēloti vīrieša un sievietes ķermeņi, kā arī simboli, kas informēja par zonžu izcelsmes planētu. Šie atspoguļojumi kustās cauri laikam, starp divām galējībām – izcelsmi un nākotnes projekciju. Darbs tika izstādīts Romā manas autorizstādes “COSMIC MILK” ietvaros. Cosmic milk jeb kosmiskais piens ir oficiālais nosaukums tam hromatiskajam tonim, kas atbilst Visuma krāsai.

Šim darbam ir ne tikai brīnišķīga ideja, bet arī interesanta tehniskā izpilde. Vai tas ir Jūsu pirmais un vienīgais darbs misiņā?

Šobrīd – jā. Man vienmēr patīk eksperimentēt ar jaunām tehnikām un jauniem materiāliem, bet pie dažiem es atgriežos atkal, nepieciešamības vai vēlmes vadīts. Tātad, nav teikts, ka tas mūžīgi paliks mans vienīgais darbs šajā tehnikā.

Jūs izgatavojat konceptuālos darbus visdažādākajās tehnikās un medijos. Kas ietekmē Jūsu izteiksmes līdzekļu izvēli? Varbūt ir kāds noteikts medijs, kurā Jūs strādājat vislabprātāk?

Katram mērķim ir labākais veids, kā to sasniegt. Manā darbā vissarežģītāk ir (spēt) piemeklēt piemērotāko valodu vēstījuma izteikšanai. Godīgi sakot, tas ir arī vissmieklīgāk un visgrūtāk.  Bez mūsu spējām radīt kaut ko jaunu, mēs nebūtu evolucionējuši no primātiem. Mums bija jāuzlabo savas dzīves, jābaro prāti. Bailes no pārmaiņām ir pretējas cilvēka dabai. Mēs izgudrojām jaunas tehnoloģijas, tiklīdz spējām, un, ja ar tām nepietika, aizrāvāmies ar tādiem placebo kā reliģija un māksla. Abos gadījumos tika izgudrotas ideālās pasaules, kurās visas mūsu vājās puses pārvēršas stiprajās. Esam mirstīgi, tādēļ izdomājām aizkapa dzīvi; esam pretīgi, tādēļ radījām Mikelandželo “Gūstekņus” un Rafaēla “Madonnas”; esam vāji, tādēļ izgatavojām Viagru un sarakstījām Bēthovena Piekto simfoniju. Māksla visos laikos ir padarījusi mūsu eksistenci svarīgāku, skaistāku. Mums nebūtu Monē “Ūdensliliju”, ja nebūtu eļļas krāsas tubiņu. Man pašam nekad nav bijis grūti izgatavot kaut ko savām rokām. Mūsdienās tā ir ierobežota prasme. Arī publikai, acīmredzot, nav būtiski, vai mākslinieks visu veic pats. Daudzi citi mākslinieki, tāpat kā es, paļaujas uz citu cilvēku spējām un pieredzi, kuras pašam nav. Kad manas idejas pārsniedz paša rokām iespējamo, es meklēju rokas, kas spēs pārsniegt manu ideju robežas.

Jums ir bijuši daži izteikti politiski darbi, piemēram, “Bābeles torņi”, “Asaru siena”. Vai uzskatāt sevi par politisku mākslinieku?

Es nepieturos pie noteiktas poētikas, tas ātri kļūtu nogurdinoši. Pasaulē ir pārāk daudz lietu, par kurām domāt. Katrā darbā, kuru es uzņemos, ir iespēja izteikt domu par to, kas pastāv apkārt – kritizēt, apspriest, izprast. Manuprāt, tāpat kā ikdienas dzīvē, es nesu mākslā sava veida jauno dendijismu.

Daži Jūsu darbi iesaista publiku. Cik būtiski ir sniegt priekšnesumu “dzīvai” auditorijai?

Covid-19 izraisītā pandēmija liek mums dzīvot ieslodzījumā. Mums, māksliniekiem (un ne tikai), šis ir laiks pārdomām un plānošanai. Cilvēka prātam piemīt ārkārtīgas spējas pielāgoties un rast jaunas iespējas jebkādos apstākļos, pat pašos dramatiskākajos, stingrākajos un ekstremālākajos. Radošais process sniedz idejas, kas jau ir gatavas ieviešanai attiecīgajā sociāli-vēsturiskajā kontekstā. Tas viss ir maģiski. Tie esam mēs. Mākslinieks ir tas, kurš spēj pārvērst mākslas darbā šo cilvēkam raksturīgo pielāgošanās prasmi. Man ir būtiski – jo īpaši šajā konkrētajā vēsturiskajā momentā – iesaistīt skatītāju ar visām maņām un visās nozīmēs.

Vai, Jūsuprāt, visa veida mākslai ir nepieciešama auditorija?

Bez auditorijas māksla nav iedomājama. Māksla ir vēstījums, un vēstījumam ir jānokļūst no punkta A uz punktu B, lai tas varētu pastāvēt. Tiklīdz mākslinieks iedomājas mākslas darbu, viņš pats ir pirmais tā vērotājs. Tātad nav iespējams nošķirt mākslu no vērotāja.

Nesenā pagātne Jūs, kopā ar citu mūsu kolekcijā pārstāvētu mākslinieku – Dario Agrimi, radījāt iespaidīgu kopprojektu…

Jā, Dario ir labs draugs un mākslinieks, kuru es ļoti cienu. Mēs kopā studējām Bari Mākslas akadēmijā, un tobrīd sākās draudzība, kuru grūti sagraut. 2019. gada beigās mēs nolēmām organizēt dubulto autorizstādi nozīmīgā izstāžu iestādē Bari pilsētā, jo ne man, ne viņam agrāk šāda iespēja nebija gadījusies – bijām aizrāvušies ar citām iecerēm. Mēs iztēlojāmies izstādi kā darbu sēriju (no visvecākajiem līdz visjaunākajiem darbiem) it kā tās būtu vienas monētas divas puses. Darbus eksponējām pāros tā, lai loģiski veidojas viens mākslas darbs. Šī pieeja mūs nostādīja jaunā gaismā, it kā mēs būtu vienots domāšanas organisms. Mēs bijām pārsteigti, atklājot, ka daudzi no mūsu mākslas darbiem sarunājās gandrīz simbiotiskā veidā. Šī ideja tika atzinīgi novērtēta gan kritiķu, gan apmeklētāju vidū. Izstādi varējām nodēvēt vienīgi “GIANO” – vienas no vecākās un svarīgākās romiešu dievības vārdā, kuru parasti attēlo ar divām sejām, jo šis dievs var raudzīties gan nākotnē, gan pagātnē. Plakāts, kura dizainu es pats sagatavoju tieši šim notikumam, apvieno manu un Dario seju – tāpat kā romiešu dieva attēlojumā.

Ja Jums jānosauc viens iedvesmojošs mākslinieks, kurš(-a) tas būtu?

Tie, kuri apgleznoja Altamiras alu.

Un noslēgumā: pastāstiet, lūdzu, par tuvākajiem projektiem, kurus plānojat īstenot…

Gaidot, kad būs iespēja turpināt ārvalstīs iesāktās aktivitātes, šajā “vientulības” periodā es strādāju pie diviem jauniem projektiem (ar kuriem jau esmu nodarbojies krietnu laiku) – tetraloģijas, kas aizsākās ar pārdzīvojumu izstādi “BUNKER” (Zeme, 2018) un turpinājās ar filmu “THE HYPERZOO” (HIPERZOO) (Gaiss, 2019/2020), trešās un ceturtās daļas.

Šie ir ļoti sarežģīti, izteiksmīgi ceļojoši projekti, kas prasa apjomīgu intelektuālo darbu, izcilas organizatoriskās prasmes un vairāku profesionāļu iesaisti. Līdzīgi, kā ar iepriekšējām daļām, topošajiem darbiem “Ūdens” un “Uguns” es paredzu titānisku izstrādes procesu ar metamorfiskām un pārdzīvojumu pilnām instalācijām, performancēm, skaņas un gaismas mākslu, līdzdalības un attieksmes mākslu, dekorācijām un kostīmiem, spēlfilmām, dokumentālfilmām un redakcionāliem projektiem, kuri ietver sevī arī didaktisko aspektu, kas man jo īpaši rūp.

Mikēle Džangrande

Itāļu mākslinieks – konceptuālists Mikēle Džangrande ir dzimis 1979. gadā, Apūlijas reģiona pilsētā Bari. Šobrīd mākslinieks pasniedz laikmetīgo scenogrāfiju un dizainu (publisko mākslu, urbāno dizainu) Bari Daiļo mākslu akadēmijā, Itālijā. M. Džangrande veiksmīgi strādā ar tradicionālajiem medijiem, realizē spilgtus projektus, kuros savijas klasiskās mākslas, public art un vides dizaina žanri. M. Džangrande rod iedvesmu arhaiskās, primitīvās lietās, kas mākslinieka iejaukšanās rezultātā maina savu sākotnējo funkciju, kļūstot vienkārši par materiālu, kuru mākslinieks izmanto saviem mērķiem. 2015. gadā par viņa pētījumiem tika uzņemta dokumentālā filma, kas tika demonstrēta Itālijas nacionālajā TV kanālā.

Mākslinieka daiļrades īpatnība ir gigantomānija. Piemēram, 2008. gadā savā projektā “Raudu mūris”, ironizējot par politisko liekulību, M. Džangrande izmantoja 600 koka kastes, kas bija piepildītas ar nomizotiem sīpoliem. Kādu citu reizi mākslinieks muzeja telpās no vairāk nekā divdesmit tūkstošiem saldējuma vafeļu radziņiem uzbūvēja divus Bābeles torņus, norādot uz pasaules pārejošo, nepastāvīgo dabu un vienlaicīgi pieminot 11. septembra traģēdiju. Savukārt Bari lidostā mākslinieks izveidoja unikālu instalāciju no 8 050 olām, aicinot cilvēkus atcerēties par mūsdienu pasaules trauslumu. M. Džangrande ir piedalījies 54. Venēcijas biennālē (2011)  un 3. Urālu Laikmetīgās mākslas industriālajā biennālē (2015).

Bankas kolekcija ir papildināta ar M. Džangrandes darbu “Radīšanas pīlāri (Laiks, Telpa, Gravitācija)”. Šis darbs ir tapis no misiņa plāksnēm un veido savdabīgu mūsdienu altāra vērtni, spožā un poētiskā veidā atspoguļojot trīs realitātes un Visuma dimensijas. Darba nosaukums aizgūts no slavenās Habla kosmosa teleskopa 1995. gada 1. aprīlī uzņemtās fotogrāfijas, kurā redzamas starpzvaigžņu gāzes kolonnas Ērgļa miglājā. Darbu iedvesmojušas metāla plāksnes, kas 1972. un 1973. gadā bija piestiprinātas pie zondēm Pioneer 10 un Pioneer 11. Uz tām bija attēloti vīrieša un sievietes ķermeņi, kā arī simboli, kas informēja par kosmiskā aparāta izcelsmes planētu.