Kas jāņem vērā, iegādājoties mākslas darbu?

Mākslas darba iegādes process ietver paradoksu – parasti process ir labi pārdomāts no finansiālās puses, tomēr gala lēmums ir emocionāls, spontāns un balstīts personiskajā “patīk” vai “nepatīk”. Tas, cik stipri konkrētais darbs rezonē ar pircēja vēlmēm nav vienīgais aspekts, kas jāņem vērā iegādājoties mākslas darbu. Lai ilgtermiņā nodrošinātu sirdsmieru un estētisku baudījumu, iesakām sekot dažām vienkāršām, bet būtiskām rekomendācijām.

Darba autors

Pirmais solis ir iepazīties ar darba autoru – lieliski, ja to var izdarīt “aci pret aci”, bet iespējams aprobežoties ar internetā pieejamo informāciju. Mūsdienās tā ir ļoti visaptveroša, jo mākslinieki veido savas mājaslapas, piedalās diskusijās, sniedz intervijas un aktīvi darbojas sociālajos tīklos. Dažu sekunžu laikā, tikai ierakstot meklētājā pareizos atslēgvārdus, var atrast informāciju, kas palīdzēs veikt primāro pētniecību. Īpaša uzmanība jāpievērš mākslinieka izglītībai, organizētajām personālajām un grupas izstādēm, publikācijām, dalībai rezidenču programmās un mākslas tirgos. Mākslas vidē sevi piesaka mākslinieki, kuri apzināti nevēlas atklāt personisku informāciju, tādejādi abstrahējoties no sevis kā darba autora un vēloties mākslas darbus padarīt autonomus. Tāds ir Signet Bank Art Collection pārstāvētais mākslinieks Dmitrijs Kavarga (Dmitry Kawarga), kurš neatklāj datus par savu izglītību un, pat rūpīgi meklējot, nav iespējams atrast foto ar D. Kavargas portretisko atveidu. Līdzīgu stratēģiju izvēlējies arī visiem zināmais ielu mākslinieks Benksijs (Banksy), kurš jau gadiem apzināti slēpj savu identitāti.

Pats mākslas darbs

Kad veikta izpēte par autoru, jāpievēršas darījuma priekšmetam – mākslas darbam. Mākslu iespējams iedalīt divās nosacītās kategorijās: tā, kas sniedz estētisku baudījumu un tāda, kas pauž konceptuālas idejas. Veicot izpēti par mākslinieku un viņa daiļradi, nav jābaidās, ka mākslas darbi, īpaši laikmetīgas māksla, sākumā var šķist grūti interpretējami vai nesaprotami. Būtiski, lai mākslinieks vai mākslinieka starpnieks (visbiežāk – galerists vai mākslas konsultants) spēj pastāstīt par darbiem un izskaidrot tajos ietvertās idejas. Apskatot darbu, jāsaprot arī formālie aspekti – tehniskie risinājumi, izmantotie mediji. Noteikti ir nācies ievērot, ka muzejā eksponētie darbi tiek mainīti. Lielākoties tas notiek tādēļ, ka ik pa laikam tie “dodas atpūtā” uz glabātuvēm. Piemēram, grafikas darbi un zīmējumi tiešos saules staros nedrīkst būt eksponēti ilgāk par sešiem mēnešiem.

Budžets

Būtisks aspekts, iegādājoties mākslas darbu, ir budžets. Vislabāk saprast sev vēlamās summas vēl pirms mākslas darba iegādes, lai nepārsniegtu plānotu izdevumu “griestus”. Jārēķinās, ka iegādājoties mākslas darbu, piemēram, izsolēs, gala cenu ir grūti paredzēt un tā bieži vien ir krietni augstāka nekā sākumā gaidīts. Iegādājoties mākslas darbus, jāatceras arī par tā dēvētajām “slēptajām izmaksām” – apdrošināšanu, transportēšanu, ierāmēšanu, starpnieku (izsoļu namu, galeriju) noteiktajiem procentiem.

Vērtīgi jau iepriekš zināt, kur un kā mākslas darbs tiks eksponēts. Mākslai ir jābūt redzamai – tā var būt gan interjeru papildinošs elements, gan personiskās gaumes un interešu apliecinājums. Lieliski, ja īpašnieks savas kolekcijas darbus nepieciešamības gadījumā var arī deponēt un eksponēt izstādēs.

Sakārtota dokumentācija

Ne mazāk svarīgi ir juridiskās puses jautājumi. Jāsaprot vai darbs tiek atsavināts primārajā vai sekundārajā tirgū, jo katram no tiem ir atšķirīgas pirkšanas pārdošanas procedūras. Iegādājoties darbu, nepieciešams saņemt dokumentāciju, kas apliecina darba autorību, visbiežāk tas būs mākslinieka pārstāvošās galerijas izsniegts sertifikāts. Autortiesības saglabājas 70 gadus pēc mākslinieka nāves, tādēļ iegādājoties darbu īpaši svarīgi ir iepazīties ar autortiesību likumu. Jāņem vērā, ka ekonomiskajiem jeb mantiskās tiesības iespējams daļēji vai pilnīgi nodod, taču personiskās tiesības saglabājas mūžīgi. Mākslas darba iegāde jau izsenis tikusi reglamentēta un autortiesības nav tikai mūsdienu fenomens (lai arī mūsdienās, līdz ar digitalizācijas laikmetu, tās ir ieguvušas lielāku nozīmi kā jebkad iepriekš). Par to liecina 1936. gada avīzē “Jaunākās ziņas” atrodamā reportāža no Kopenhāgenas: “Sevišķi neparasta un tālu ejoša ir prasība ierobežot gleznu un statuju pircēju tiesības. Ja pirkto mākslas darbu vēlāk pārdod un tā cena cēlusies, tad vērtības pieaugumam jānāk šī darba ražotājam par labu, nevis tā īpašniekam vai nejaušam mākslas tirgotājam, kā tas bija līdz šim. Ja mākslinieks pats jau miris, tad šo vērtības pieaugumu saņem viņa mantinieki, un ja to nav, tad – kultūras fonds.”[1]

Kolekcijas kopaina

Pēdējā, ne mazāk būtiskā rekomendācija, ir saistīta ar kolekcijas kopainu un vīziju. Ja mākslas darbs tiek pirkts, lai papildinātu kolekciju, jāsaprot, kā un vai konkrētais darbs iederas kolekcijas konceptā. Pastāv liela varbūtība, ka mākslinieks radījis izcilu darbu, tomēr tas neatbilst konceptam. Kolekcijas ietvaros vienam darbam jārezonē ar citiem darbiem, sniedzot skaidru vēstījumu interesantiem, kuri iepazīstas ar kolekciju. Mūsdienās kolekciju koncepti ir visdažādākie – dažreiz tie saistīti ar komerciālo kolekciju īpašnieku biznesu, citreiz kolekcijas veidotāji apzināti fokusējas uz kādu konkrētu mākslas formu, reģionu vai vēsturisku periodu.

Tomēr, ja mākslas darba iegāde šķiet pārāk komplicēts process un, ja mākslas darbs tiek iegādāts nevis personīgajām vēlmēm, bet kā investīciju objekts, vislabāk konsultēties ar jomas profesionāļiem, kuri veiks izpēti un izstrādās piedāvājumu, atsaucoties uz mākslas darba pircēja vēlmēm un iespējām.

[1]  “..Māksla par preci”‘, Jaunākās Ziņas. – 1936. – Nr. 245.