Kā es gandrīz kļuvu par Kaupera T-krekla īpašnieci koncertā.

Ļoti daudz gadus atpakaļ, kad mobilos tālruņus rādīja tikai filmās, bet “Prāta Vētra” jau spridzināja. Madona. Piektdienas vakars. Es (ļoti mierīga, apņēmīga, sagatavojusies) sev nosolījos: “Šovakar tikai mierīgi klausos mūziku. Nekādu piedzīvojumu. Nekādas drāmas.” Ha…ha…

Koncerts notiek. Gaismas zib, bungas rīb, visi lēkā un dzied līdzi… svīst… arī Renārs svīst kā Gī sviests saunā.

Skatuve sprāgst no enerģijas. Pēkšņi – viņš -Renāriņš … noņem savu sasvīdušo T-kreklu, paceļ to gaisā kā trofeju un pagriežas…liekas, ka tieši uz manu pusi.
Es vēl paspēju nodomāt: “Nē, nē… viņš taču nedomā mest…”

Un “jā”, tomēr met un trāpa man ar to T-kreklu-kā vēlāk sapratu-citu izpratnē “svēto auduma gabalu”. Šlaks! Tieši uz manas galvas…kā tādu siltu pledu! Visa tauta kliedz: “Wooooo!” Draudzene arī blakus spiedz! Bet es paskatījos uz Renāriņu…uz to T-kreklu uz savas galvas un pleca…uz Renāriņu…karstums uz skatuves turpinās…un ar elegantu rokas paņēmienu uzmetu to t-kreklu uz skatuves atpakaļ.

Kaupers paceļ kreklu un saka mikrofonā:
“Ka tāpat būtu prasījis atpakaļ, jo jauna maika esot”

Un “jā”– es pēc tam no kādiem 50 cilvēkiem klausījos, ko nepaņēmu, ja pašai nevajag, varēju taču atdot.
Tā laika “es” mani iedvesmo…bet acīmredzot Renāra tā laika skatuves t-krekliņš gan -nē!