Mana pirmā tikšanās ar Prāta Vētru bija 1997.gadā Smiltenes kultūras namā. Bija skaista, saulaina, prieka pilna diena, jo bija Smiltenes mūzikas skolas izlaidums, un es starp absolventiem.
Kultūras nama lielajā zālē skatuves aizkari bija aizvērti, skolas beidzēji sēdēja uz skatuves malas pie aizkara. Starp svinīgām uzrunām aiz aizkara bija dzirdamas puišu sarunas, čalas, jo… vakarā taču Prāta Vētras koncerts un mākslinieki jau laicīgi ieradušies.
Man kā labajai skolniecei, daudzu konkursu laureātei bija izlaidumā arī jāuzstājas un jāspēlē flauta.
Un tad pienāca vakars, ballīte, Prāta Vētras uzstāšanās. Pēc koncerta viena no draudzenēm aicināja, lai dodos viņai līdzi uz “aizskatuvi” pēc autogrāfiem (jo skaidrs, ka selfiju laiks vēl nebija sācies).
Un pēkšņi saņēmu (ja nemaldos no Renāra) komplimentu par uzstāšanos izlaidumā, sakot: “Tu šodien ļoti smuki spēlēji flautiņu”. Šie vārdi vienmēr paliks atmiņā, jo tajā brīdī tas pacēla manu pašapziņu daudz augstāk, jo apjautu, ka acīmredzot tiešām labi padevās flautas spēle. Konkursu, koncertu un citu pasākumu sasniegumi, uzslavas, balvas man tik spoži nav palikušas atmiņā, cik šie Renāra pateiktie vārdi. Paldies!