Kopš bērnības man bija tikai viena mīļākā grupa – “Prāta Vētra”. Viņi kļuva par manas pasaules daļu. Man bija speciāla klade, kurā es līmēju rakstus no žurnāliem, avīzēm, izgriezu bildes no disku bukletiem. Katrs sīkums par viņiem bija man kā dārgums.

Mājās man joprojām glabājas visa kolekcija – visi diski un kasetes, kas izdoti līdz 2015. gadam. Tie nav tikai ieraksti, tā ir mana bērnība, manas atmiņas, kas katru reizi atdzīvojas, kad skan viņu mūzika.

Neaizmirstams bija “Eirovīzijas” koncerts ar dziesmu “My Star”. Emocijas bija tik stipras, ka vecāki man deva baldriānu – pirmo reizi mūžā. Es biju pārdzīvojumu pilna, lepna un aizkustināta vienlaikus. Tā bija mana grupa, mana zvaigzne.

Reiz uzzināju, ka viņi dzīvo netālu – Jūrmalā. Redzēt viņus ikdienā – bez skatuves, vienkāršus, ar ģimenēm – lika saprast, ka viņi ir ne tikai mūziķi, bet arī cilvēki ar sirdīm un dzīvi ārpus skatuves. Un mūzika tikai kļuva vēl tuvāka.

Viņi ir vienīgā grupa, ko klausos visās valodās – latviešu, krievu un angļu. Dažām dziesmām vislabāk piestāv latviešu valoda, citām – krievu vai angļu. Šī daudzvalodība parāda, cik plaša ir viņu pasaule. Viņi vieno cilvēkus tā, kā to nespēj neviens politiķis.

Atmiņā spilgti palicis koncerts Mežaparkā. Es vēl biju maza, bet brīdis, kad uz skatuves kāpa Vaira Vīķe-Freiberga, un kopā tika dziedāta dziesma par tautu, bija patiess satricinājums. Toreiz es pirmo reizi sajutu, ko nozīmē būt vienotībā ar citiem caur mūziku.

“Prāta Vētra” ir vienīgā grupa, kuras dziesmas izraisa man asaras, kad esmu prom no Rīgas. Viņu skaņas mani ved atpakaļ – mājās, pie saknēm, pie tā, kas esmu.