Man bija kādi 14 vai 15. Ieeju latviešu valodas bibliotēkā, tur viens čalis no vecākajām klasēm bija ar cepuri galvā. Viņš arī bieži uzturējās pie grāmatām. Bibliotekāra viņam saka “Noņem cepuri!” Uz ko viņš atbild aptuveni tā, ka “skolotāj, Jūs neko nesaprotat, ir tāda Prāta vētra, viņiem ir dziesma par ziemu un viņiem būs koncerts skolā”. Tad skolā ir TAS PIRMAIS koncerts un disene. Un tur grupa uz skatuves dzied “…visvairāk man patīk būt ziemā…”. Episka atmiņa. Pirmo reizi redzēju Prāta Vētru uz skatuves. Un tā viņu mūzika kaut kā vijās cauri jaunībai un vēl joprojām tuprina sildīt sirdi.