Aptuveni pirms 7 gadiem, kad man bija 12, kopā ar vecākiem, draudzeni un viņas ģimeni devāmies uz Prāta Vētras koncertu Mežaparka estrādē. Koncerts sākās mierīgi – dziedājām līdzi, ik pa likam mainījām atrašanās vietu. Dziesmas “Kaķēns, kurš atteicās no jūras skolas” laikā manai mammai pēkšņi kļuva slikti – viņa noģība. Cilvēki apkārt palīdzēja viņu iznest pie mediķiem. Es biju nobijusies, zvanīju tētim, bet nespēju pat pateikt, kas noticis. Par laimi, drīz viss bija kārtībā – mamma jutās labāk, tētis atgriezās, un plānojām noskatīties koncertu no malas.
Pa ceļam satikām draugus, ar kuriem dalījāmies notikušajā. Kāds jokojot mammai jautāja: “Tu gadījumā neesi stāvoklī?” Visi pasmējās, bet varēja redzēt, ka tētis bija nedaudz satraukts. Es biju pārgurusi, nobijusies, sāku raudāt un teicu, ka gribu mājās. Koncerta beigas nesagaidījām.
Aptuveni mēnesi vēlāk, pirms došanās pie vecvecākiem, vecāki mani un mazo brāli nosēdināja pie galda un iedeva zīmējumu. Ilgi nespējām saprast, bet tad man pieleca – mamma ir stāvoklī! Draugu joks bija – ja būs puika, jāsauc par Renāru. Piedzima Emma.
Kopš tās reizes, vecākiem nedaudz bail iet uz Prāta vētras koncertiem, jo mēs ģimenē jau esam 3 bērni.
P.S. Šis ir tas pats stāsts, ar kuru Karīna ļoti īsi padalījās Rīta Panorāmā:)