Prāta Vētra vienmēr bijusi blakus grūtajos brīžos.
Atceros, kā 2019. gadā stāvēju viņu koncertā un raudāju pie dziesmas “На заре”. Dzīve tajā laikā nebija viegla, bet tajā vakarā viss šķita mazliet gaišāks. Biju tur ar savu četrus mēnešus veco dēlu – viņš bija tik mazs, bet jau piedzīvoja savu pirmo koncertu.
Tas bija neticami: mana mīļākā grupa un vissvarīgākais cilvēks manā dzīvē – vienā vietā, vienā mirklī, kopā ar mani. Tas bija tik brīnišķīgi…
Tagad viņam ir jau seši gadi. Viņš mīl Prāta Vētru, zina vairākas dziesmas no galvas un pārliecinoši tās dzied līdzi.
Un tomēr, atceroties to koncertu pirms sešiem gadiem, man acīs joprojām ir asaras. Tās ir pateicības un aizkustinājuma asaras. Mūzika tiešām dziedē. Un viņi – Prāta Vētra – vienmēr bijuši klāt gan man, gan manam dēlam.