1993.gada pavasaris. Esam tīņi ar visām no tām izrietošajām sekām – jauni, smuki, viegli bohēmiski un radoši. Rīgā notiek pirmais strītbols un sacensībām pieteikusies arī mums pazīstamu puišu kompānija. Džeki izdomājuši, ka, kā jau pienākas visām pavisam īstām basketbola komandām, arī viņiem ir nepieciešamas karsējmeitenes ar pušķiem. Ja jau debija zīmīgā sporta pasākumā, tad ar šiku un glanci! Būsim reāli – tajos laikos bija krietni jāiespringst, lai sarūpētu kaut ko līdzīgu kārtīgiem karsējmeiteņu atribūtiem, bet pelēkā viela galvā IR – šim mērķim tiek ziedotas diezgan daudzas magnetafona lentas ar ne pārāk aktuāliem (mums) ierakstiem, jo bijām 4 beibes un kopsummā bija nepieciešami 8 pušķi. Kaut kā puslīdz līdzīgi saģērbāmies un devāmies izpildīties laukuma malā.

Starp spēlēm bija arī brīvāki brīži un Vērmanītī uz skatuves grabināja šādas, tādas grupas. Koncītis pa brīvu – vai ta neies??? Skaidrs, ka ies! Aizdevāmies un kādā brīdī uz skatuves kāpa arī Prāta Vētra – tikpat svaigi un zaļi kā mēs. Pamanīja lēdijas ar pušķiem un paaicināja uz skatuves. Tad nu “Visvairāk man patīk būt ziemāāāāāā” pavadībā kaut ko gorījāmies un vicinājāmies. Nekāda horeogrāfija mums, protams, nebija iestudēta, bet tas štrunts! Katrā gadījumā mūsu atmiņu krājumos ir pavisam īpaša atmiņa par ļooooti seniem notikumiem un būšanu uz skatuves kopā ar Prāta vētras puišiem.