Notika tas tālajā 2003. gada vasaras nogalē. “Kaķēns, kurš atteicās no jūras skolas” bija sasniedzis savu popularitātes virsotni. No “kaķēna” nebija iespējams izvairīties – “Maybe” skanēja visur: auto, radio, kasešu atskaņotājā, televīzijā…Devāmies ar tā laika otro pusīti uz koncertu Skonto hallē. Cilvēku bija daudz – pirmo reizi biju tik masīvā pasākumā. Beigās izrādījās, ka starp apmeklētājiem bija arī tie, kas bija pirkuši biļetes uz nenotikušo Jelgavas koncertu.

“Sveika, Rīga!” sauc Renārs. “Aaaaaaaaah!” – atbild pūlis.
“Sveika, Jelgava!” vēlreiz sauc Renārs. “Ahhh…” – jau pliekanāk.
Pēkšņi aiz muguras izdzirdu mazliet aizvainotu, bet tajā pašā laikā piedošanas pilnu balsi: “Nu sveiki, sveiki…”
Ar smaidu sejā atskatījos – tā bija kāda meitene, kas hipnotiski vēroja skatuvi un kāri “gremoja” katru Renāra kustību un vārdu. Šo “Nu sveiki, sveiki” vēl gadiem izmantojām dažādās dzīves situācijās. Piemēram, otrā pusīte atgriežas no darba un saka: “Čau, esmu mājās.”
Es – ar “aizvainotu” skatienu pa logu: “Nu sveiki, sveiki…”
Tas viss mijās ar pavāju aktiermākslu un patiesiem smiekliem.

Tajā koncertā viss, kas vēlāk kļuva par tradīciju, notika pirmo reizi – pirmo reizi tik daudz apmeklētāju, tik liela skatuve, Jānis “Spogulīt” uz skatuves… Tieši šajā koncertā Renāram palika 30. Pūlis nebeidza skandināt “Daudz baltu dieniņu…”, līdz Renārs vienā brīdī “uzsprāga”: “Nu beidziet taču!” Es vēl nodomāju – nu jā, bija jau mazliet par biežu.

Pūlis eksplodēja, kad uz skatuves sveicienus nodeva Mārtiņš Rītiņš. Bet īsts “kodolsprādziens” bija, kad uz skatuves kāpa Vaira Vīķe-Freiberga. Tas gan bija koncerts!

Ja uzvarēšu šajā konkursā, tad uzmeklēšu to dienu otro pusīti un uzaicināšu viņu vēlreiz baudīt Prāta Vētras koncertu. Un ziniet, kā iesākšu sarunu, kad viņu sazvanīšu?

Pareizi. “Nu sveiki, sveiki!” 🙂