Katrs Prāta Vētras koncerts man ir kā mazs svētceļojums – vai tas būtu Rīgā vai Daugavpilī, es vienmēr esmu tur. Neesmu palaidusi garām nevienu, pat tad, kad bija lietus, vējš un mājupceļš sākās tikai četros no rīta.

No visām viņu dziesmām visdziļāk manā sirdī ir “Šokolādes saldējums”. Tieši šo izvēlējos kā savu izlaiduma dziesmu – un ne velti. Tajā ir rindas: “Siesim atlasa lentas matos…”, un manā izlaidumā matos patiešām bija lentītes – spilgti sarkanas, kā mans personīgais simbols un saikne ar šo dziesmu. Tā man nozīmē vieglumu, jaunības prieku un sajūtu, ka dzīve tikai sākas.

Viens koncerts īpaši iespiedies atmiņā – kad tūkstošiem cilvēku dziedāja “Lec”, svešinieks man blakus vienkārši paņēma roku, un mēs lēkājām kopā, it kā būtu seni draugi. Tā ir Prāta Vētras burvība – viņi spēj mūs apvienot vienā sirdspukstā.

Prāta Vētra man nav tikai grupa. Viņi ir daļa no manas dzīves – no visiem lielajiem mirkļiem, no katras koncerta sajūtas un dziesmām, kas atver sirdi.