Tālajā 2008.gadā, kad man bija 16, notika Prāta Vētras koncerttūre “Tur kaut kam ir jābūt”. Kā liela grupas fane es ļoti vēlējos apmeklēt koncertu, taču ne naudas, ne iespēju aizbraukt uz Preiļiem nebija.

Tad izlēmu – šī ir mana lielākā vēlēšanās, un pastāstīju par to visiem ģimenes pieaugušajiem. Atbildes bija noraidošas, un kā jau pusaudzei – tas sāpēja. Bet bija kāds, kurš mani sadzirdēja – manas vecākās māsas draugs. Viņš uzdāvināja man biļeti. Sajūta bija kā laimēt lielo laimestu!

Bet ar to stāsts nebeidzas – biļete bija, taču kā tikt uz Preiļiem? Mammas kategoriskais “Tu viena nekur nebrauksi” bija saprotams. Tagad, kad esmu pati mamma, to īpaši labi apzinos. Bet ko nu? Māsas draugs atkal nāca palīgā – viņš nopirka biļetes arī pārējiem, lai mēs visi varētu doties kopā.

Paldies viņam – par to, ka mani sadzirdēja. Tā bija pirmā reize, kad nokļuvu Prāta Vētras koncertā, un sajūtas bija neaizmirstamas – it kā tas būtu noticis tikai vakar.

Un ja nu man šoreiz paveiktos ar biļetēm, es tās dāvinātu viņam – cilvēkam, kurš man toreiz palīdzēja piepildīt sapni. Paldies par atmiņām un sajūtu būt sadzirdētai.