Neesmu koncerta laikā tikusi lūgta kļūt par sievu vai iedvesmojusies, ka sava mūzika būtu jāpaceļ profesionālākā līmenī. Bet viens koncerts man spilgti palicis atmiņā. Devos uz koncertu kopā ar ģimeni un ģimenes draugiem. Vecāka gadagājuma cilvēki, protams, sev iegādājās sēdvietas, bet mēs, jaunie, tad varējām iegādāties tikai parasto biļeti. Mana draugu čupiņa teica, ka jāiet pūlī spiesties – jo tuvāk, jo labāk. Man, kā cilvēkam, kam nepatīk lielie pūļi un kuram vajag savu personīgo vietiņu, šī doma nu galīgi nepatika. Un no sava viedokļa es neatkāpos – līdz skatuvei mēs tāpat netiksim, nav spēka spiesties pūlī, jo šai grupai priekšnesumi ir tādi, kas jāskatās no attāluma.

Tā nu es arī paliku aizmugurē, nosacīti viena. Draugi bija redzes lokā, bet tomēr pūlī – ne ar mani. Bet ziniet – ne mirkli nejutos slikti.
Pirmkārt – pateicība, ka šīs grupas fani ir pietiekami kulturāli un jebkurš tuvumā esošais nodrošina kopības un vienotības sajūtu – nav svarīgi, savējais vai svešais. Otrkārt, un tas ir svarīgākais – “Prāta Vētras” mūzika ir tāda, ko vari klausīties viens savā guļamistabā vai izkliegt ar visiem draugiem vasaras izbraucienā ar atvērtiem auto logiem. Tā nekad neļauj justies vientuļi – pat tad, ja esi viens. Un tieši to arī piedzīvoju koncertā – būt vienai, bet nejusties vientuļi, jo izrādās – mēs visi esam pazaudējuši un meklējam to lidmašīnu. Tas ir tas, ko man dod šī mūzika.