Tas varētu būt bijis ap 2012. gadu, kad strādāju “Lāču” kafejnīcā par viesmīli. Kādu dienu tur iegriezās arī Renārs Kaupers ar ģimeni – likās, ka esmu nonākusi citā pasaulē. Piepildījās viens no bērnības sapņiem, un, protams, tiku arī pie kopbildes ar Renāru.

Ja nemaldos, tas bija 2019. gads, kad pirmo reizi nopirku biļeti uz Prāta Vētras koncertu Jelgavā. Viņu mūzika mani pavada jau kopš bērnības, un es vienmēr esmu vēlējusies piedzīvot koncertu klātienē. Sākumā biju gatava doties viena, bet beigās pierunāju divas kolēģes pievienoties.

Toreiz tuvojās arī tēta vārda diena. Es zināju, ka viņam ļoti patīk Prāta Vētra, bet veselība vairs neļāva ilgi stāvēt kājās, kur nu vēl dejot. Taču es nolēmu riskēt un uzdāvināju vēl divas biļetes – tētim un viņa dzīvesbiedrei. Tēta acīs bija vienlaikus prieks un satraukums – viņš saprata, cik ļoti grib, bet nebija pārliecināts, vai spēs. Taču viņš saņēmās.

Koncertā bijām pieci, un mums izdevās tikt diezgan tuvu pie skatuves. Visa koncerta garumā kopā ar tēti dziedājām, dejojam un vienkārši bijām laimīgi. Tā bija patiesi skaista un sirsnīga pieredze. Un šīs atmiņas silda sirdi vēl šodien – jo tas bija tēta pēdējais piedzīvotais pasākums.