2021. gads. Gads, kad pasaule pamazām sāka mosties no klusuma, ko atnesa pandēmija. Man tas bija īpašs – piepildījās sapnis: lidojums ar ģimeni uz Prāta Vētras koncertu Īrijā. Tā nebija vienkārši biļete uz koncertu – tā bija biļete uz atmiņu, ko glabāšu visu mūžu.

Jau pats lidojums bija piedzīvojums – visa lidmašīna pilna ar cilvēkiem, kas devās uz to pašu koncertu. Visi smaidīja, sarunājās, dungoja līdzi dziesmām. Sajūta bija tāda, it kā lidotu kopā ar vienu lielu ģimeni.

Koncerts notika arēnā, kur varēja izvēlēties – sēdvietas balkonā vai deju laukums pie skatuves. Protams, bez vilcināšanās zināju – man jāpiedzīvo koncerts pie skatuves. Prāta Vētra nav jāskatās – tā ir jāizdzīvo!

Taču pie ieejas mani apstādināja apsargs. Viņš paskaidroja, ka pirmajā stāvā drīkst atrasties tikai no 18 gadu vecuma. Man bija tikai 13. Sirds sažņaudzās. Asaras saskrēja acīs – tik ilgi gaidīts mirklis, un nu tas šķita zudis. Iespējams, tas bija saistīts ar Covid-19 ierobežojumiem.

Par laimi, blakus bija brālis, kurš teica: “Ejam, meklējam citu ieeju.” Un mēs devāmies. Klīstot pa koridoriem, satikām kādu darbinieku, kurš norādīja uz citām durvīm. Aizgājām – un tur nebija neviena apsarga. Tikai atvērtas durvis… un priekšā – skatuve.

Un tā mēs tikām līdz pašai skatuvei – starp cilvēkiem, kuri juta tāpat kā es: laimi, brīvību, mīlestību pret šo mūziku.

Tajā vakarā skanēja arī mana vismīļākā dziesma – “Īssavienojums”. Latvijā nekad to neesmu dzirdējusi dzīvajā. Stāvēju un domāju – cik skaisti liktenis dažkārt prot pārsteigt. Kad šķiet, ka viss pajūk, atnāk brīdis, kas kļūst neaizmirstams.

Katrs Prāta Vētras koncerts ir piedzīvojums. Tajos ne tikai dzirdi dziesmas – tu atceries, kas esi. Un es ļoti ceru, ka šo sajūtu piedzīvošu arī šogad.