Prāta Vētras koncerti mūsu ģimenei vienmēr ir bijuši kas vairāk nekā tikai mūzikas vakari – tie kļuvuši par nozīmīgām pieturvietām mūsu kopīgajā dzīves ceļā.

Mēs ar vīru esam bijuši uz Jūsu koncertiem vairākas reizes, un katrs no tiem bijis īpašs, taču divas reizes Liepājā ir īpaši iespiedušās atmiņā. Abas reizes koncertā biju stāvoklī – un šodien ar smaidu atskatāmies uz tiem mirkļiem, jo tie bija ne tikai par mūziku, bet arī par jaunas dzīvības gaidīšanu, par cerībām un sapņiem, kas virmoja gaisā līdz ar dziesmām.

Tagad mūsu bērniem ir jau 8 un 5 gadi, un arī viņi dzied līdzi Prāta Vētras dziesmām. Tā mūzika, kas savulaik mūs vienoja kā pāri, tagad vieno mūs visus kā ģimeni. Tā ir kļuvusi par fonu mūsu ikdienai, svētkiem, garajiem braucieniem un kopīgiem brīžiem mājās.

Tomēr visdziļāk sirdī palicis viens īpašs brīdis – Liepājā, kad koncertā skanēja “Spogulīt, spogulīt”, un mūs abus parādīja uz lielā ekrāna. Tajā brīdī mēs vēl nebijām oficiāli “ģimene”, bet jau bijām trijatā – viens no mums vēl bija drošībā mammas puncī. Tā bilde uz ekrāna toreiz it kā iemūžināja mūsu sākumu – mīlestības pilnu, cerību un prieka piepildītu.

Un varbūt tieši tāpēc šie koncerti mums nozīmē tik daudz – jo tie nav tikai par dziesmām. Tie ir par dzīvi, par mīlestību, par ģimenes spēku un par skaistumu, kas dzimst kopā būšanā.

Un varbūt tieši tāpēc Prāta Vētras koncerti mums vienmēr būs kas vairāk par vienkāršu izklaidi. Tie ir mūsu stāsta skaistākās nodaļas – kur mūzika satiek mīlestību, un sapņi kļūst par realitāti. Paldies par Jūsu mūziku, enerģiju un kopā būšanu ikdienā dziesmās.

P.S. Un vēl pavisam īpašu vietu manā sirdī ieņēmusi dziesma “Mellužu stacija” – tā savā ziņā kļuvusi personiska. Man mājās ir arī Murakami grāmata, par kuru dziesmā tiek runāts, un pats skaistākais – es pati dzīvoju Mellužos, Jūrmalā. Tas viss savijas tik simboliski, ka šķiet – šī dziesma stāsta mazliet arī par mani.