Pirmo reizi “Prāta Vētru” dzirdēju dzīvajā 2018. gadā! Bija ļoti skaists vasaras vakars, kaut kur starp bezrūpību un pieaugušās dzīves pienākumiem. Es nolēmu biļeti nopirkt diezgan spontāni — sākumā diezgan ilgi vilcinājos, bet kaut kas teica: ej. Aizbraucu viens. Bez kompānijas, bez lielām cerībām, tikai ar sajūtu, ka beidzot jāizdzird šīs grupas dziesmas klātienē, kuras gadiem biju dziedājis līdzi, dzirdot tās tikai pa radio.

Un ziniet, ko? No pirmās dziesmas es sapratu — šis nebūs nekāds parastais koncerts. Tas bija kā iekšējs dvēseles sprādziens. Visi tie hīti, ko zini no galvas, bet kad dzirdi dzīvajā – viņi pēkšņi skan citādāk un miljoniem reižu labāk. Spēcīgāk. Personīgāk. Kad viņi sāka spēlēt “Lec” un visa zāle lēca. Burtiski. Neviens nesēdēja, visi dziedāja, sveces dega, telefona gaismiņas – zvaigžņu vietā. Tā bija kopības sajūta, ko nevar ne izstāstīt, ne atkārtot.

Stāvēju pūlī un domāju – kāpēc es to neizdarīju ātrāk? Kāpēc mēs tik bieži atliekam lietas, kuras varētu mūs piepildīt? No tā vakara paņēmu vairāk nekā tikai labu noskaņojumu. Es aizgāju mājās ar iedvesmu. Tādu, kas liek rakstīt pašam savus tekstus, kustēties, beidzot sākt kaut ko darīt lielu savā dzīvē, ko gadiem esi bīdījis malā.

“Prāta Vētra” manā dzīvē nekad nav bijusi tikai grupa. Viņi ir kā laika nospiedums – katra dziesma ar savu atmiņu. Un tas koncerts? Tas bija mans atskaites punkts. Ne tikai kā fanam, bet kā jaunietim, kurš beidzot sāka darīt, nevis tikai sapņot.

Šogad es šo iedvesmojošo sajūtu vēlos dalīt kopā ar savu lielo mīlestību, ticot arī tam, ka viņu šis koncerts spēs iedvesmot tikpat ļoti kā mani pirms 7 gadiem.