Tālajā 2015.gadā man bija 25 gadi, un es sapratu, ka ir pienācis laiks bildināt savu draudzeni Elīnu. Sākotnēji domāju to darīt Barselonā, kur bijām devušies ceļojumā, taču tur valdīja spēcīga svēlme un abi bijām noguruši – sapratu, ka tas nebūs īstais mirklis.

Uzreiz pēc atgriešanās devāmies uz Prāta Vētras “7 soļi svaiga gaisa” tūres noslēguma koncertu, kas toreiz notika laukā netālu no Hanzas perona. Ieradāmies laicīgi, lai būtu tuvu skatuvei. Mana galvenā misija bija nomaskēt saderināšanās gredzena kastīti, kas spiedās ārā no kabatas. Cerēju, ka apsardze neizjauks pārsteigumu, liekot to izvilkt.

Visu koncertu gaidīju īsto brīdi – sirds dauzījās kā negudra. Tā kā pats nedaudz saprotu no filmēšanas, pamanīju operatoru, kurš filmēja pūli, un vairākas reizes centos viņam slepus parādīt sarkano kastīti, cerot, ka viņš to iemūžinās.

Kad sāka skanēt “Spogulīt, spogulīt”, sapratu – ir jādarbojas. Apkārt bija kliedzošas pusaudzes, taču, kad nokritu uz viena ceļa, viņas acumirklī saprata, kas notiek, un atbrīvoja vietu. Kad Elīna pateica “Jā”, es uzlēcu kājās un pamanīju, ka operatora kamerā deg sarkanā gaisma – viņš to bija pamanījis! Paskatījos tieši kamerā un teicu: “Viņa teica ‘Jā’!”

Tobrīd daudzi pazīstami cilvēki, kas bija pūlī, redzēja mani un jau pēc brīža sāka sūtīt apsveikumus.

Manā īpašumā ir arī neliels video fragments no šī koncerta – to man vēlāk uzdāvināja kāds labs cilvēks. Tajā redzams viss aprakstītais mirklis – viens no īpašākajiem manā dzīvē.

Liels pārsteigums mūs sagaidīja kāzās – mana māsa bija sazinājusies ar “Prāta Vētru”, un Renārs ar Jāni mums bija atsūtījuši video sveicienu un dāvanu – koncerta DVD.