Mana pirmā Prāta Vētras koncerta atmiņu stāsts notika ārpus koncerta. Vakars, 2003.gadā, Rēzeknē. Izslēdzām televizoru un gatavojāmies doties pie miera. Klusumam pārņemot istabas, skaidri bija sadzirdams, ka ārā skan mūzika. Gatavojos miegam, kad mamma pasauca: “Nāc paklausīties, tur dzied Prāta Vētra.” Nedzīvojām tuvu koncerta vietai, bet tovakar vēja virziens bija labvēlīgs – daudzdzīvokļu mājas 3.stāva virtuvē bija dzirdama katra dziesma un katrs izdziedātais vārds.

Virtuvē bija tumsa, uzvilkta bieza jaka, jo nakts bija vēsa, vējš pūta tieši logā, un mēs ar mammu dejojām, dziedājām līdzi, lēkājām. Konkrēti palikusi vizuāla atmiņa ar dziesmu “Kaķēns, kurš atteicās no jūras skolas”. Viss noslēdzās ar salūtu – tā es to atceros. Vai patiešām bija salūts, vai mana atmiņa izspēlē joku, lai skaistāk – es nezinu.

Tomēr es nekad neaizmirsīšu to nakti, kad dejoju ar mammu. Jo patiesībā nevajag daudz, lai radītu neaizmirstamu prieku un atmiņu uz mūžu.