Sveiki! Gribētu pastāstīt stāstu, kas aptver gan dzīves notikumus, gan Prāta Vētras koncertus.

2018.gadā mēs devāmies uz PV koncertu Jelgavā. Tajā laikā ar vīru gaidījām savu pirmdzimto dēlu Kārli. Koncertā skanēja dziesma “Lec”, un es atcerējos bērnību, jo tā bieži skanēja mūsmājās. Tajā pašā 2018.gada oktobrī pienāca ilgi gaidītā diena — Kārlis piedzima. Bija plānots ķeizargrieziens, stress nenormāls. Atceros, kā gulēju uz operāciju galda un sāku dziedāt “Lec”, jo tā ienāca prātā pirmā.

Gadi gāja, apmeklējām visas PV tūres dažādās Latvijas pilsētās. Un tad mūsu dzīve apmeta kūleni — Kārlim tika diagnosticēti autiskā spektra traucējumi. 2022.gadā devāmies uz tūres koncertu Ventspilī, un, ja nemaldos, arī tur skanēja “Lec”. Un tad — kā ar āmuru pa pieri — mani piemeklēja atklāsme: tā ir MŪSU dziesma, mūsu ģimenes himna. Jo dzīve ar bērnu, kuram ir autiskā spektra traucējumi, ir viens LIELS LĒCIENS nezināmajā. Katra dziesmas rindiņa atspoguļo mūsu ikdienu un cerības par nākotni.

Šobrīd Kārlim ir 6 gadi. Kad dziesma skan pa radio, viņš saka: “Mammu, tā ir mūsu dziesma.” Un kamēr tā skan, es dziedu līdzi, dažreiz arī raudu. Bet Kārlis mani vēro visu dziesmas laiku. Kārli, mēs leksim. Lai ko arī teiktu — mēs leksim līdz galam. Ticēsim rītam. Un atdosimies liesmām un salam.