Tātad, ir stāsts, ir stāsts, kas ir jāizstāsta.
Mani sauc Laila un esmu dzimusi Jelgavniece, jā, protams, arī Prāta Vētras fane. Bet kā sākās mans “fanes” stāsts? Tā ir īpaša bērnības atmiņa manai mammai un arī man.
Tātad ap 1995./1996. gadu, gandrīz 30 gadus atpakaļ, kad man bija 2-3 gadiņi, laiski aizvadīju savas bērnības dienas mājās kopā ar mammu. Mana mamma ļoti mīl mūziku, tāpēc mājās vienmēr skan un skanēja radio. Kādā dienā pa radio sāk skanēt grupas Prāta Vētra dziesma “Lidmašīnas”. Ko daru es savos 2/3 gados? Protams, skrienu pa māju, dziedu līdzi un dejoju. Un tā katru reizi, kad sāk skanēt “Lidmašīnas”. Mamma stāstīja, ka esmu ļoti sirsnīgi dziedājusi līdzi. Tā nu šis stāsts mani pavada, jo katru reizi, kad mamma grib mani apsveikt svētkos ar kādu dziesmu , tad tā būs dziesma “Lidmašīnas”. Pagājis ir laiks, bet nekas nav mainījies, arī tagad dziedu un dejoju līdzi Prāta Vētras dziesmām. Kopā ar mammu apmeklējām arī koncertus Jelgavā, un vienmēr koncertā dziesma “Lidmašīnas” tiek sirsnīgi izdziedāta. Šobrīd dzīvoju jau 5 gadus Nīderlandē un, kad pārņem ilgas pēc mājām, tad uzlieku kādu no Jūsu dziesmām un uzdziedu līdzi.
Paldies Jums par dziesmām, paldies par atmiņām un emocijām.

Vēlējos šo stāstu nodot Jums, lai šī manas mammas skaistā atmiņa par manu bērnību paliek arī Jūsu stāstu krātuvē.

Ar sveicieniem Laila un Lailas mamma Inta. 🙂